Šodien domāju par to, kāpēc tik ļoti izvairos no braukšanas uz Latviju. Viens no iemesliem ir tas, ka tā nav atpūta, tā ir noskriešanās, jo gribas pagūt pēc iespējas vairāk. Zinu, ka Dzīvesbiedrs saka, ka viņam vislielākie stresi (related to this) ir beigušies, kopš viņš vairs pārsvarā neveido plānus iepriekš. Uzrodas un sazvana cilvēkus. Kuriem ir laiks, tos satiek, kuriem nav - nu nesatiek. Bet es tā kaut kā nevaru. Jo man tomēr ir cilvēki, ar kuriem tas ir sarežģītāk (piemēram, AA). Un vēl vienmēr jau gribas tomēr tos cilvēkus satikt, gribas atrast tam vietu mūsu schedules. Jo nu, teikšu kā ir, ne jau vecpilsētas arhitektūru braucu lūkoties. Kaitinoši ir tas, ka gan AA, gan māte dzīvo katrs savā nekurienē un sabiedriskais transports ne vienmēr ir mans draugs. Reizēm dēļ neveiklā saraksta. Un tad atkal rodas šī kaitinošā problēma, ka tomēr ir jāplāno. Bet vienmēr gribas pagūt vairāk.

Jeb citiem vārdiem - nākamgad pat varētu parādīties atkal Dzimtenē. Ja izdomāšu normālu veidu kā savienot plānošanu ar haosu un nekļūt frusrtētai un nīgrai procesā.
(Rīkot vienu ballīti nav risinājums, ir cilvēki, ar kuriem gribas / vajag savādāk.)