Džeks glīti apstaigāja cilvēkus pieturā. Apjautājās, vai izdomājuši par ko balsot. Tika arī pie manis. Paskatījos uz keponu un palika jautri - Šlesera partija. Atbildēju, ka balsošu pēc tā, kāda ir partijas industriālā politika. Pēc jautājumzīmēm (LPV arī esot industrija utt...) paskaidroju, ka vairāk tas attiecas uz MI un robotiem, kā tos var izmantot ražošanā. Lai nāktu naudiņa un cilvēki dzīvotu labāk. Beigās džeks saņēmās, iedeva man lapiņu ar Jencīti un devās tālāk.

Sajūta škebīga. Viņš ir vienkāršs džeks. Varbūt no draudzes. Varbūt tāpat piestrādā. Jauns. Tātad tie laiki garām, kad varēja jauši un nejauši parkāpt klasu barjeras un redzēt ko labāku un ko vairāk. Man likās, ka tie pāris vārdi un vīzija par modernāku un labklājīgāku Latviju viņā rada žēlumu, ka šeit un tagad viņš dala bezjēdzīgas lapiņas. Un garāka saruna novestu pie tā, ka viņš savus krājumus iemestu tuvākā mēslukastē.

Bet drīzāk jau nē. Viņš nav biezais, kurš var izdarīt izvēles. Pēc katra aizrautības un katras domas nāks dzīves sitiens, kas liks saņemties un sagrozīs visu ierastās sliedēs. Droši vien viņa iespējas ir tik ierobežotas, ka viņam nav pat izvēles, par ko sapņot un pēc kā tiekties. Un līdz ar to nedz man, nedz kādam citam nav tiesības viņam to stāstīt, ja vien mēs nedodam rīkus, kas pavērtu viņam iespējas izrauties no trap.

Gaišās partijas to nesaprot.