Rezonēju! =)

Man vajadzēja ieskatīties fizikas literatūrā, lai pārliecinātos, ka pareizu sapratu vārda "rezonance" nozīmi :D

Kas ir rezonanse? rezonanse-tā ir fizikāla parādība, kas liek priekšmetam vibrēt, ja uz to iedarbojas noteiktas frekvences enerģija. Ņemts no https://www.atlants.lv/prezentacija/rezonanse/833404/ He....Tavs rakstītais liek manam prātam un ķermenim vibrēt =D =D = D

Heh, patīkami dzirdēt, ka mans rakstītais ir kādam cilvēkam radījis (cerams) pozitīvu reakciju, it sevišķi, ja es paužu savu patieso būtību, kuras "atšķirīguma" dēļ man savulaik ar citiem cilvēkiem itin bieži radās konflikti un nesaskaņas.

Man gan jāatzīst, ka ar tevis rakstītajām pēdējām 8ņām rindiņām es pārstāju rezonēt.
Ar mani ir tā, ka jo ilgāk es izolējos no cilvēkiem, jo lielākas man ir bailes no domas, ka man kādreiz būs ar viņiem jakomunicē. Bail, ka komunicējot ar viņiem, es atkal pazaudēšu savu autentiskumu, kuru ieguvu pateicoties šaj izolācijai. Lai arī cik ļoti to gribētos noliegt, bet apkārtējiem cilvēkiem ir ļoti liela ietekme uz manu prātu. Bet spriežot pēc tavām pēdējām rakstītajām rindiņām, es saprotu, ka ir daļa no tevis, kas grib tieši pazaudēt, jeb ziedot šo te autentiskumu, jo negribi lai tevi moka vainas apziņa par to, ka esi netaisnīgs pret citiem. Pajautā sev, kāpēc tu gribi ziedot savu taisnīgumu pret sevi, lai varētu būt taisnīgs pret citiem? Ja atbilde ir vainas apziņa, tad pajautā, kāpēc vainas apziņa pret citiem ir spēcīgāka par vainas apziņu pašam pret sevi? Ziedojot taisnīgumu pret sevi tu automātiski zaudē savu autentiskumu un zaudējot savu autentiskumu tu zaudē savu Būtību. Vai netaisnīguma limitēšana pret citiem cilvēkiem tev ir svarīgākā par savu Būtību? Ja jā, tad kāpēc?

P.S Ceru, ka saprati ko es ar šo visu gribēju teikt! =)

Man šķiet, ka es saprotu, ko Tu vēlējies pateikt.
Tiesa, manā izpratnē attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem ir bijušas sarežģītākas kā "dialogs" vien, kurā iesaistītās puses tad viena ar otru mijiedarbotos. Ļoti būtisku lomu manās attiecībās ar citiem cilvēkiem spēlēja t.s. dzīves pieejas jeb dzīves jēgas aspekts. Vienkārši sakot, situācijās, kad es tiku konfrontēts vai saņēmu pārmetumus par nepareizu attieksmi, pieeju utt., es šos pārmetumus neuztvēru kā individuālu (sobjektīvu) cilvēku pozīciju. Lielā mērā tādēļ, ka man dzīves jēgas jautājums vienmēr ir bijis tik ļoti jūtīgs (un manas bailes par nepareizu dzīvošanu bija tik ļoti intensīvas). Manas bailes no nāves un no nepareizas dzīvošanas (nedzīvošanu saskaņā ar dzīves jēgu - atrasties ārpus konteksta) jau no agras bērnības bija tik spēcīgas, ka es ar visiem spēkiem, tajā skaitā ar sevis maldināšanu un ilūziju par dzīvi veidošanu, mēģināju sevi pasargāt. Un tādēļ es patvērumu spēju gūt apziņā, ka pastāv noteikta universāla dzīves kārtība, sistēma, kuru ievērojot, man izdosies nodzīvot ilgu un laimīgu dzīvi. Galu galā, kad es ar saviem eksistenciālajiem jautējumiem vērsos pie vecākiem, man šāda atbilde tad tika sniegta.
Līdz ar to, katrā epizodē, kurā es saņēmu pārmetumus vai apsūdzības un draudus par manas nepareizās dzīvošanas sekām, es reaģēju atbilstoši šai apziņai par dzīves jēgu - dzīves iekārtu. Un, ja man kāds nāca ar pārmetumiem, ka mana nepieņemamā attieksme un rīcība rada problēmas šajā dzīves iekārtā, ne tikai sarežģījot dzīvi pašam sev, bet arī radot problēmas citiem, es nobijos un piekāpos. No šāda priekšstata man ir radusies tā vainas sajūta.
Dabiski, esot tik ļoti sabiedētam, vēlme ir censties pēc iespējas ievērot "pareizas dzīvošanas" noteikumus. Bet šāda sevis forsēšana striktā virzienā nozīmē samierināšanos, piekāpšanos un sevis ierobežošanos (ja dzīvošana aprobežojas ar normu ievērošanu, tad dzīves būtībai īsti vairs nav nozīmes). Līdz ar to viena lieta ir baidīties nepareizi dzīvot, bet otra ir izjust drausmīgo sajūtu, ka konkrētajā momentā dzīves process sāk zaudēt saturu.... (Brrr, pretīga sajūta :D) Es nespēju sevi piespiest sevi par 100% nodoties pareizai dzīvošanai, bet tajā pat laikā es baidījos no sekām, kas varētu man rasties pārāk tālu novirzoties no dzīves jēgas. Rezultātā es izvēlējos atļauties "nelielas" atkāpes pareizā dzīvesveida piekopšanā, lai spētu sev gūt tik daudz dzīvesprieku un autentiskumu, lai izvairītos no trauksmes un panikas lēkmēm. Bet es vienlaikus apzinājos, ka ar šādām "atlaidēm" es izvēlos pārkāpt kārtību un radīt netaisnību. Šis ir tas patiesais vainas sajūtas un manas atbildības par maniem lēmumiem cēlonis. Vainas sajūta un kaitnieciskums izriet ne tik daudz no tā, ka es tiešā veidā nodarītu citiem cilvēkiem pāri, bet vairāk no tā, ka es ar savu attieksmi un rīcību radu "traucējumus" dzīves iekārtā, un tad šie traucējumi atbalsosies uz apkārtējiem cilvēkiem. Tas nav "tu ar savu rīcību tiešā veidā dari man pāri", bet gan "tu rīkojies aplami, un rezultātā cietīs visi pārējie".
Tāda bija mana izpratne par dzīvi un par attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem. Bet nu jau ir pagājuši četri gadi, kad man šī izpratne par dzīvi "sabruka" un kopš es kardināli esmu mainījis savu dzīves pieeju, pilnībā atsakoties no kaut kādiem ārējiem statūtiem un likumiem un koncentrējoties uz personisku mijiedarbību. Tiesa, lai arī manis paša uzskati ir kardināli mainījušies, daudzos gadījumos ar apkārtējiem cilvēkiem un tuviniekiem esmu piedzīvojis, ka no manis novēršas vai pat uzbrūk man manas "nepieņemamās" attieksmes dēļ. Un lai arī es saprotu, ka šādas pozīcijas ir subjektīvas, man biedē tas, ka cilvēki ir spējīgi "iet līdz galam", savu rīcību pamatojot ar savu "taisnību".

Wow... Tu tik ļoti detalizēti esi aprakstījis savu pieredzi un perspektīvu, ka man pat nav vairs īsti ko piebilst....ja nu vienīgi to, ka pieredze un perspektīva uz dzīvi mums ir diezgan līdzīga. Es pat teiktu, ka ļoti līdzīga. =)
Tavas attiecības ar tuviniekiem varētu salīdzināt ar krabju mentalitāti. Iespējams tu šo interesanto faktu jau zināji, bet ar krabjiem ir tā, ka ja viņus ieliek spainī, nav nepieciešams šim spainim likt virsū vāku, jo ja kāds no krabjiem mēģinās līst no tā arā, tad pārējie krabji to vilks atpakaļ iekšā. Šajā gadījumā pašu spaini var salīdzināt ar ierobežojumiem kurus mums ir uzspiedusi sabiedrības sistēma un krabjus, kas atrodas šajā spainī, ar cilvēkiem, kuri mums atrodas apkārt, šajā gadījumā tie ir tuvinieki.

Heh, šādu faktu par krabjiem nebiju dzirdējis. Interesanti.
Varētu teikt, ka es biju tā kā "apstrādāts" (vai arī sanāca nelaimīga kombinācija, kad cilvēku reakcija sakrita ar manu nepieciešamību pēc "virziena"), ka nevienam citam tā īsti mani nevajadzēja vilkt atpakaļ. Es pats biju tik ļoti pārbiedēts no domas, ka varētu atrasties "ārpus spaiņa" (kas manā apziņā nozīmēja atrašanos "ārpus dzīves jēgas"), ka es pēc kaut mazākā mājiena kritu panikā un rausos atpakaļ spainī - drošībā.

Man manas izpratnes par dzīvi rezultātā nācās piedzīvot totālu aplauzienu - pilnīgu priekšstata par dzīvi (ilūzijas) sabrukumu. UN jauna individālas tieši priekš sevis dzīves pieejas veidošana. Tev ir bijis kas līdzīgs?

Līdzīgi, jā!=) Bet es gan uz to skatos nevis, kā aplauzienu, bet gan kā atklāsmi. =)

Parasti vispirms ir aplauziens, kas vēlāk, ja pie konkrētās situācijas atgriežas ar, tā teikt, vēsu prātu, var pārtapt par atklāsmi(-ēm). Mana "problēma" agrāk, piedzīvojot aplauzienus, bija izjust tik lielus pārdzīvojumus un pat šoku, kā arī vainu par aplauzienu - fantastisko izpratnes kļūdu - radīšanu, ka es par katru cenu centos šos aplauzienus "aprakt" un izvairīties no notikušā izvērtēšanas, kā rezultātā es līdz atklāsmēm nenonācu, bet paliku ar piedzīvoto kā apkaunojošām, biedējošām un briesmīgām epizodēm.

Interesanti būtu uzzināt tavu dzīves stāstu.....konkrētus notikumus, pārdzīvojumus, piedzīvojumus un pieredzes iz tavas dzīves! =)

(Mana atbilde ir sadalīta vairākos postos, jo teksta apjoms pārsniedza maksimālo vienas atbildes lieluma limitu :))

Hmmm..
Epizode, kas aizsāka procesu, uz kas lielā mērā noteica manas tālākās dzīves gaitu (līdz 25 gadu vecumam), bija vienkārša aizdomāšanās apmēram 6 - 8 gadu vecumā, kad es bērnu enciklopēdijā lasīju par Saules sistēmas planētām. Ideja par kosmosu, tā fantastiskajiem izmēriem un šķietamo tukšumu un tumsu izsauca man diezgan spēcīgas emocijas. Tāda izteikta niecīguma un nenozīmības sajūta plašā kosmosa kontekstā. Es aizdomājos par to, kā tas nākas, ka no visām 9 (tolaik Plutons vēl skaitījās planēta :D), tikai uz Zemes ir dzīvība. Uz Venēras ir pārāk karsti. Uz Marsa un tālākajām planētām - pārāk auksti. Es iepriekš biju lasījis un skatījies dokumentālās filmas par visdažādākajiem dzīvniekiem un augiem. Bet tad es konstatēju, ka tas ir tikai uz Zemes - vismazākā smilšu grauda -, salīdzinot ar kosmosa izmēriem. Un tad man radās biedējoša doma: ja nu dzīvība uz Zemes ir nejaušība. Nekas vairāk kā neplānots iznākums daudzu apstākļu sakritības rezultātā. Ja nu dzīvībai nav nekādas nozīmes un nolūka. Ka dzīvība ir radusies nejaušības dēļ, un ar laiku tā izzudīs un, kosmoss turpinās būt it kā nekas nebūtu noticis. Ja nu manis paša eksistencei nav nekādas īpašās jēgas, un gluži kā dzīvība kopumā izzudīs no eksistences, arī man nomirstot, mana eksistence pilnībā izzudīs nebūtībā...
Tas bija mans pirmais eksistenciālais moments. Taču nosaukt to par pankas lēkmi nevar, jo tāda man sekoja nedaudz vēlāk. Pēc atklāsmes par Zemes unikālo stāvokli un dzīvības iespējamo nejaušuma raksturu, es sāku uztraukties par savu eksistenci. Un es īpaši koncentrējos uz nāves aspektu, jo, lai kā skatītos uz cilvēka mūža ilgumu, tas nav nekas salīdzinot ar to laiku, kas ir pastāvējis iepriekš un to bezgalīgo laiku, kas būs pēc tam, kad cilvēks nomirst. Nāve likās tik tuvu kā vēl nekad. Tajā vecumā es jau pāris reizes biju apmeklējis bēres un es biju pazīstams ar apglabāšanas konceptu. Līdz ar to es izdomāju veikt eksperimentu, kurā vēlējos iztēloties kā varētu būt mirušam. Es aizvēru acis, aizspiedu ausis un koncentrējos uz kluso tumsu. Un apziņu, ka būt mirušam nozīmētu atrasties šajā stāvokli uz visiem laikiem. Un tad pēc pāris mirkļiem es piedzīvoju panikas lēkmi. Reibonis, nelaba dūša, "melns gar acīm", galva dulla, droši vien arī depersonalizācija. Es atvēru acis un noņēmu rokas no ausīm, panikas sajūtas izplēnēja. Bet tajā momentā man radās ļoti spēcīgs priekšstats par to, kā varētu būt mirušam. Tikai atšķirībā no eksperimenta nāvē nevar atvērt acis un noņemt rokas no ausīm.

2. daļa

Dabiski, ka es ar šīm satraucošajām domām mēģināju vērsties pie vecākiem, bet tādu īstu izskaidrojumu (nemaz nerunājot par atbalstu) nekad nesaņēmu. Labākā saņemtā atbilde bija norāde "nekrāmēties ar šādām muļķībām un filozofēšanu". No vienas puses šāda "atmešana ar roku" likās ļoti iedrošinoša, jo šādi citi cilvēki paziņo, ka maniem satraukumiem nav pamata. Ka lai cik biedējošas būtu manas domas un cik spēcīgas emocijas man rastos, tās varētu nebūt īstas. Turklāt šāda pozīcija savā ziņā ir ar pārliecības raksturu, kas varētu liecināt par to, ka citiem cilvēkiem varētu būtu zināms, kāda ir dzīves procesu patiesā jēga, ja reiz viņi varēja tik viegli manus kreņkus atzīt par neleģitīmiem. Bet tajā pat laikā tā izteiksmes un forma un maniere, kā cilvēki man atbildēja par maniem satraukiem, man lika justies ļoti nelāgi. Apgalvojumi, ka mani kreņķi ir nekas vairāk kā "muļķīgas fantāzijas" un "tīrākā laikā izšķiešana", it sevišķi, ja šie kreņķi man traucēja veikt pienākumus. Būtībā tāda bija atbilde, ko es tolaik saņēmu: man nebūtu jākrāmējas ar šādām domām, bet būtu jādara lietas, kas 6-gadīgam bērnam pienāktos - spēlēties un mācīties. Jau no sākta gala man radās iespaids, ka eksistenciālās domas ir manas bezdarbības rezultāts. Un ka savā ziņā es pats esmu vainīgs un atbildīgs par to, ka man šādas domas rodas un rada šādu diskomfortu. "Nelien tur, kur nevajag". Apkārtējo cilvēku attieksmes dēļ eksitenciālās domas bija nevēlamas, tās bija traucēklis, kas man tikai sarežģītu dzīvi. Radās iespaids, ka eksistenciālās domas ir slikts ieradums, no kā man būtu jātiek vaļā. Rezultātā es lielāko daļu dzīves centos no šīm eksistenciālajām domām izvairīties un apspiest tās, vienlaikus tiecoties pretējā virzienā - pēc patiesās dzīves jēgas. Un man nebūtu tev jāsaka, ka dzīvē patiesās dzīves sludinātāju netrūkst. :)

Bailes no nāves, apziņa par nāves neizbēgamību un ļoti ierobežoto laiku līdz tai un mokošā eksistenciālā doma par manas esamības iespējamo nejaušumu lielā mērā noteica manu tālāko dzīvi. jebkurā dzīves situācijā es domāju par savu drošību, es nodarbojos ar risku identificēšanu un novērtēšanu, un es aktīvi centos tiekties pēc tās "patiesās dzīves jēgas", jo cerēju, ka ar to es spētu sevi pasargāt un vismaz nodzīvot tos dzīves gadus, kuri bioloģisko apsvērumu dēļ man būtu pieejami.

3. daļa

Laikam lielā mērā pateicoties manai fantāzijai un iztēlei, es diezgan agri spēju radīt apjomīgu un visaptverošu priekšstatu par dzīvi - ilūziju - kas balstījās uz ideju par universālu, iepriekš definētu dzīves jēgu, tādējādi ļaujot izslēgt eksistenciālos apsvērumus. Ka dzīve ir milzīga sistēma, kur katra būtne ir elements ar noteiktu lomu un funkciju. Un, kas man visvairāk bija nepieciešams - pielietojumu un jēgu. Šo ilūziju man "palīdzēja" būvēt vecāki un apkārtējie cilvēki ar savu attieksmi un uzskatiem par dzīvi. Bet lai arī cik kritiski svarīga bija šāda dzīves pieeja manā dzīvē, lai es varētu izjust drošības sajūtu un izvairīties no panikas lēkmēm, man šīs dzīves pieejas - ilūzijas - dēļ radās virkne problēmu. Lielāka problēma bija nespēja samierināties ar to lomu, ko man citi cilvēki atvēl. Tā doma, ka dzīve ir nekas vairāk kā lomas ieņemšana un izpildīšana, mani izsauca eksistenciālu satraukumu, jo, kā jau iepriekš teicu, man no bērnības bija radusies spēcīga apziņa par atlikušā laika ierobežotību. Līdz ar to doma, ka dzīve aprobežojas tikai ar izpildīšanu man likās tik tukša un bezjēdzīga, ka radīja asociāciju par laika atskaitīšanu līdz beigām - nāvei. Man vajadzēja vairāk brīvību, man vajadzēja vairāk laiku sev. Tādēļ es visos iespējamos veidos mēģināju apiet strikto kārtību. Neievērot strikto gulēšanas režīmu, mācīties pēc saviem ieskatiem, koncentrējoties uz mācībām atvēlētā laika minimizēšanu. Es vienmēr centos izdarīt minimālo-nepieciešamo. Un lieki teikt, ka vecākiem tas nebija pa prātam. Visu laiku es tiku kritizēts par manu nepieņemamo attieksmi, nepareizo dzīves pieeju un potenciālajiem draudiem. Un šāda citu cilvēku reakcija mani nostādīja nelāgā stāvoklī, jo, lai arī es spēju samierināties ar kritiku un vienu otru apvainojumu, es satraucos par to, ka man tiek piedēvēta nepareiza dzīvošana. Man radās biedējoša atklāsme, ka es ar savu nepakļaušanos varētu zaudēt saikni ar dzīves jēgu. Ka pārkāpjot dzīvības - sistēmas - kārtību, es kļūstu par traucēkli un nevēlamu elementu, kas galu galā varētu zaudēt saikni ar apkārtējo pasauli. Ja daudzus gadus es koncentrējos uz noteiktu dzīves pieeju un priekštatu par dzīvi veidošanu ar domu izvairīties un pasargāt sevi no eksistenciāliem kreņķiem, tad nu es biju nonācis situācijā, kurā savas nepieņemamās attieksmes, mana augstprātīguma, kaprīzuma un vājā gribasspēka dēļ pats sev un apkārtējiem radu eksistenciālos riskus. Kā rezultātā man nekas cits neatlika kā īpaši piedomāt un vaktēt sevi, uzdrošinoties atvēlēt sev lielāku brīvību.

4. daļa


Tā es daudzus gadus dzīvoju, nemitīgi balansējot starp universālo dzīves jēgu un savu personīgo brīvību. Daudzos aspektos savas drošības dēļ es sevi ierobežoju, kā arī mēdzu mocīt sevi ar vainas sajūtu par papildus risku sev un citiem radīšanu, man izvēloties nepilnīgi ievērot noteikumus savas personīgās brīvības dēļ. Bet es biju drosībā, man saskaņā ar noteikto dzīves kārtību bija paredzētas lielas lietas nākotnē, un es spēju būt laimīgs tajos brīvības mirkļos. Bija gan situācijas, ka es ar vecāku noteikumu neievērošanu pārkāpu kādu "sarkano" robežu, kā rezultātā saņēmu šoka terapiju no vecākiem par manas attieksmes un dzīvesveida nepieņemamību un bīstamību, par to, kāda ir patiesā dzīves kārtība un ka man nekas cits neatliks kā samierināties ar šādu kārtību. (Vēlāk terapijas laikā es šādas epizodes nosaucu par "skarbajiem realitātes mirkļiem" :D).
Tā es pavadīju skolas gadus un universitātes gadus (kurus es daudz vairāk izbaidīju, jo bija iespējama daudz lielāka autonomija un brīvība). Tad es vienu gadu strādāju par programmētāju. Tajos divpadsmit mēnešos es piedzīvoju baigo karuseli, sākot ar iedrošinājumiem un uzslavām un prieku pašam par sevi, beidzot ar nonākšanu galīgā tūtē ar konfliktiem, apvainojumiem, sodiem un beigu beigās manis norakstīšanu. Mana pašapziņa un ticība sev tika pilnībā sagrauta. Kā arī sagruva mans milzīgais priekštats par dzīvi, principiem un dzīves vērtībām (Tiesa, tajā laikā es to uztvēru kas savas spējas funkcionēt tajā dzīvē, kādu savā apzinā biju iepriekš radījis, zaudēšanu). Lielāko daļu tā laika man bija riktīga pārslodze un beigu beigās es sadegu, rezultējoties ar pilnīgu nespēju tikt galā ar stresu. Katrs mazākais satraukums un nespēja atrisināt problēmu man rezultējās ar spēcīgām trauksmes un panikas lēkmēm. Es mēģināju atsākt studijas maģistrantūrā, vienlaikus apmeklējot psihiatru un ārstējoties ar medikamentiem, bet studijas biju spiests pārtraukt jau pēc pāris mēnešiem, jo par spīti zālēm, stresa tendence uz mani bija pārāk graujoša. Apmēram gadu sēdēju mājās un ārstējos ar medikamentiem. Mēģināju atsākt strādāt, taču stresa tendences nebija mazinājušās. (Zāles apstrādā sekas, bet ne cēloņus). Man ieteica pamēģināt psihoterapiju. Un te sākās pagrieziena punkts manā dzīvē. Nievienas zāles man napalīdzēja tik ļoti kā man palīdzēja terapija. Un tā es sāku atšķetināt neskaitāmos uzskatu, iespaidu un priekštatu mezglus, kurus daudzu gadu garumā biju radījis. Tajā skaitā arī par nāvi. Terapijas laikā es pilnībā atvirzījos no vecās pieejas un uzsāku veidot jaunu - manis paša - dzīves pieeju. Es varētu daudz rakstīt par šo transformāciju, neskaitāmajām atklāmēm, bet es tagad esmu nedaudz apdullis no visas rakstīšanas.

Es tik piebildīšu to, ka ja mana vecā dzīves pieeja balstījās uz izvairīšanos no eksistenciālā un tā noliegšanu, tad savu jauno dzīves pieeju es balstu uz eksistenciālismu.

P.s. Es tagad atcerējos, ka es agrā bērnībāesmu bijis tuvu nāvei, jo divas reizes gandrīz noslīku. Pirmajā reizē man bija kādi 3 gadi, otrā reize man bija 5 gadu vecumā. Es gan nezinu, cik tuvu nāvei es biju katrā no reizēm, bet es skaidri atceros to epizodi 3 gadu vecumā. Vienā mirklī es atrados zem ūdens, redzot gaisa burbuļus paceļamies uz ūdens virsmu, un otrajā mirklī es atminos sevi atrodamies mammas skavās. Un nedz vienā, nedz otrā epizodē es neizjutu tās sajūtas, kuras izjutu savā nāves “eksperimentā”.

Wow!!! Pēc tava rakstītā jau redzu, ka esi diezgan apgaismota būtne. Vairākums cilvēku tā arī nodzīvo savu dzīvi, kā zombiji darot to ko liek sabiedrības sistēma, nemazs nenojaušot, ka viņiem eksistē arī brīvības izvēle. Tavs stāstītais diezgan emocionāli mani ietekmēja, īpaši tā daļa, kur aizverot acis un aizspiežot ausis, koncentrējies uz kluso tumsu. Bet man sķiet, ka tāda nav sajūta pēc naves. Pati arī esmu slīkusi 11 gadu vecumā. Atceros, kā pavadīju ilgu laiku zem ūdens un tā spēcīgajiem viļņiem. Panika bija tikai pašā sākumā, kad biju pamatīgi aizrijusies ar ūdeni un smaku nost, bet tad, kad es jutu, ka zaudēju samaņu, es jutu kā mans prāts kļūst ar vien mierīgāks un mierīgāks, bet ķermenis vieglāks un vieglāks. Nākamais ko atceros, ka es vairs nejutu savu ķermeni, bet tikai apziņu (šķiet, ka tajā mirklī mana dvēsele bija ārpus ķermeņa). Es redzēju plašumu, kurš pilnībā sastāvēja no spožas gaismas, spožāka par saules gaismu, lai gan šī gaisma bija ļoti spoža, es nejutu, ka tā spiestu vai dedzinātu man acis, kā tas parasti notiek, kad skatās pa tiešo uz sauli. Es jutu vistīrāko miera sajūtu, sajūtu kuru es nekad nebiju jutusi šajā dzīve. Tikai tad, kad es atguvu samaņu, es atkal sajutu savu ķermeni un visu nemierīgo emociju sajūtu mikstūru.
Iespējams, ka tajā mirklī, kad koncentrējies uz kluso tumsu, tu patiesībā sāki izjust visas tās negatīvās emocijas mikstūras kuras biji represējis dziļi iekšā savā zemapziņā un šīs izjūtas bija tik spēcīgas, ka izraisīja panikas lēkmes. Pati arī esmu izjutusi vairākas reizes panikas lēkmes. Tāpēc zinu, cik spēcīgas ir sajūtas, lēkmes laikā. Bet tieši šajos mirkļos es jūtos visdzīvāk. =)

Mjaa, Tevis aprakstītā pieredze ir kas vairāk kā vienkārši "gaisma tuneļa galā". Paldies, ka padalījies ar šo pieredzi. Man pirmā asociācija, lasot Tavas pieredzes aprakstu, bija par fragmentu Harija Potera pēdējā grāmatā, kurā Harijs attopas pēc piedzīvotā nāves akta.
Atceroties paša slikšanas epizodes, man prātā palicis ir tā "atsvešinātības miera" sajūta. Es nezinu, vai abās epizodēs es zaudēju samaņu (jo es atceros iekrišanu un atrašanos zem ūdens, bet es neatceros glābšanas momentus), bet atmiņas un iespaidi par abām reizēm ir ar izteiktu "tuneļa" sajūtu: ir šī aina ar burbuļiem un gaismu, bet viss pārējais ir "atslēgts". Varbūt tas ir veids, kā organisms miršanas pieredzi padara "patīkamu". Saistībā ar šo tēmu man nāk prātā viena no manām pirmajām atklāsmēm par nāvi, ko es guvu terapijas laikā. Es vienmēr nāvi uzskatīju kā vardarbības un ciešanu aktu (gan mana eksperimenta dēļ, gan redzot, kā cilvēka zaudējums ietekmē pārējos cilvēkus). Es īpaši fokusējos priekšlaicīgu bojāeju un nāvi nelaimes gadījuma rezultātā. Vienīgais veids, kā es agrāk spēju sadzīvot ar domu par nāvi, bija apziņa, ka es esmu jauns, un ka mani no nāves nošķir vairāki gadu desmiti dzīves. Tādēļ ar laiku es sāku baidīties no priekšlaicīgas nāves. Un par to, ka iemesls varētu būt šī nepareizā dzīvošana, par kuru man tik ļoti pārmeta. Es iemanījos nāvi uzskatīt par anomāliju - iznākumu, kas varētu rasties rupju kļūdu un pārkāpumu rezultātā. Taču drīz pēc terapijas uzsākšanas es uzķēru šo manu interpretāciju par nāves nedabiskumu un ciešanu raksturu, kuras dēļ visa mana dzīve balstījās uz nāves nepieļaušanu un pēc iespējas tālāku atlikšanu. Es pamainīju savu perspektīvu un iedomājos nāves aktu gluži kā par dzimšanas aktu. Ka nāve ir dabisks process, daļa no dzīves pieredzes. Un ka nav jēgas īpaši uz nāvi koncentrēties vai veltīt tai īpašu nozīmi. Nedzīvot izdzīvošanas dēļ, bet dzīvot dzīvošanas dēļ (heh, kāda smuka atziņa sanāca, vajag man kaut kur to sev piefiksēt).
Šī atziņa man ļāva atlaist grožus un atslābināties. Es visu dzīvi biju tik ļoti pārbījies par nāves iespējamību un riskiem, ka es ļoti daudz veltīju sevis nodrošināšanai pret to. Tā mana ilūzija par dzīvi - sarežģītais dzīves modelis - ir neskaitāmi manā apziņā un iztēlē modelētie un izspēlētie scenāriji ar domu veicināt kontroli un paredzamību. Un izvairīšanos no panikas un trauksmes stāvokļiem, kurus es sava eksperimenta dēļ identificēju kā nāves tuvumu.
Vēl viens faktors, kas man ir ļoti palīdzēja priekštata par nāvi mainīšanā bija viena sengrieķu filozifa atziņa/paņēmiens nāves "pieņemšanai". Šī atziņa balstījās uz ideju, ka cilvēku biedē nāves turpinājums - "neeksistēšanas pieredze" (līzdīgi kā mans eksperiments). Ka cilvēku biedē doma, ka viņš pārstās eksistēs, bet visa pasaule turpinās būt. Un šī filozofa ieteikums ir salīdzināt pēcnāves pieredzi ar pirms-dzimšanas pieredzi. Pasaule un neskaitāmas būtnes ir eksistējušas miljoniem gadu pirms pašu piedzimšanas. Un vai šis laiks un notikumi ir radījuši uz pašu pirms-dzimšanas pieredzi? Manā gadījumā nekādu. Īstenībā apstāklis, ka es esmu lasījis par neskaitāmām šausminošām lietām, kas ir notikušas pagātnē, bet kas nav radījušas tiešu ietekmi uz manis paša dzīves pieredzi, savdabīgā kārtā ļauj man just komforta sajūtu. :D:D:D

Runājot par manu eksperimentu un panikas lēkmi, es domāju, ka man panika ir ne tik daudz emociju izvirdums, kā drīzāk krīzes stāvoklis. Lai arī tumsa un klusums ir dziļu, mulsinošu un nekomfortablu domu veicinoši faktori. Mani biedē doma bezpalīdzību un par iestrēgšanu vienā stāvoklī bezgalīgi ilgi. Mani nebiedē tumsa un/vai klusums. Mani nebiedē melnā krāsa. Mani biedē ideja, ka man būtu pieeja tikai un vienīgi šai melnajai krāsai. Bez neskaitāmiem miljoniem krāsu toņu. Bez iespējas izšķirt un diferencēt. Tas pats ir ar klusumu. Manā gadījumā panika ir bezpalīdzības un izmisuma izpausme. Panikas laikā es zaudēju pamatu zem kājām. Jebkuri priekšstati, pieredze un lietu nozīmes, kas man rodas dzīves procesā, panikas laikā sajūk un saplūst milzīgā neaprakstāmā pelēkā masā. Es nespēju atšķirt balto no melnā, jo es pēkšņi nezinu, kas ir balts un kas ir melns.

Atkal nepietika vietas :D

----------------------------------------

Redz kā interesanti sanāk: Manas bailes no nāves balstījās uz piedzīvoto panikas lēkmi mana nāves eksperimenta laikā. Bet dzīves turpinājumā es baidījos no panikas lēkmēm, jo domāju, ka panikas rezultātā es zaudēju savas spējas pasargāt sevi no nāves.

Es pilnībā piekrītu par dzīvīguma sajūtu panikas laikā. Adrenalīna pārpilnība. Un fight or flight, fight or flight, fight or flight...