justlive
Mjaa, Tevis aprakstītā pieredze ir kas vairāk kā vienkārši "gaisma tuneļa galā". Paldies, ka padalījies ar šo pieredzi. Man pirmā asociācija, lasot Tavas pieredzes aprakstu, bija par fragmentu Harija Potera pēdējā grāmatā, kurā Harijs attopas pēc piedzīvotā nāves akta.
Atceroties paša slikšanas epizodes, man prātā palicis ir tā "atsvešinātības miera" sajūta. Es nezinu, vai abās epizodēs es zaudēju samaņu (jo es atceros iekrišanu un atrašanos zem ūdens, bet es neatceros glābšanas momentus), bet atmiņas un iespaidi par abām reizēm ir ar izteiktu "tuneļa" sajūtu: ir šī aina ar burbuļiem un gaismu, bet viss pārējais ir "atslēgts". Varbūt tas ir veids, kā organisms miršanas pieredzi padara "patīkamu". Saistībā ar šo tēmu man nāk prātā viena no manām pirmajām atklāsmēm par nāvi, ko es guvu terapijas laikā. Es vienmēr nāvi uzskatīju kā vardarbības un ciešanu aktu (gan mana eksperimenta dēļ, gan redzot, kā cilvēka zaudējums ietekmē pārējos cilvēkus). Es īpaši fokusējos priekšlaicīgu bojāeju un nāvi nelaimes gadījuma rezultātā. Vienīgais veids, kā es agrāk spēju sadzīvot ar domu par nāvi, bija apziņa, ka es esmu jauns, un ka mani no nāves nošķir vairāki gadu desmiti dzīves. Tādēļ ar laiku es sāku baidīties no priekšlaicīgas nāves. Un par to, ka iemesls varētu būt šī nepareizā dzīvošana, par kuru man tik ļoti pārmeta. Es iemanījos nāvi uzskatīt par anomāliju - iznākumu, kas varētu rasties rupju kļūdu un pārkāpumu rezultātā. Taču drīz pēc terapijas uzsākšanas es uzķēru šo manu interpretāciju par nāves nedabiskumu un ciešanu raksturu, kuras dēļ visa mana dzīve balstījās uz nāves nepieļaušanu un pēc iespējas tālāku atlikšanu. Es pamainīju savu perspektīvu un iedomājos nāves aktu gluži kā par dzimšanas aktu. Ka nāve ir dabisks process, daļa no dzīves pieredzes. Un ka nav jēgas īpaši uz nāvi koncentrēties vai veltīt tai īpašu nozīmi. Nedzīvot izdzīvošanas dēļ, bet dzīvot dzīvošanas dēļ (heh, kāda smuka atziņa sanāca, vajag man kaut kur to sev piefiksēt).
Šī atziņa man ļāva atlaist grožus un atslābināties. Es visu dzīvi biju tik ļoti pārbījies par nāves iespējamību un riskiem, ka es ļoti daudz veltīju sevis nodrošināšanai pret to. Tā mana ilūzija par dzīvi - sarežģītais dzīves modelis - ir neskaitāmi manā apziņā un iztēlē modelētie un izspēlētie scenāriji ar domu veicināt kontroli un paredzamību. Un izvairīšanos no panikas un trauksmes stāvokļiem, kurus es sava eksperimenta dēļ identificēju kā nāves tuvumu.
Vēl viens faktors, kas man ir ļoti palīdzēja priekštata par nāvi mainīšanā bija viena sengrieķu filozifa atziņa/paņēmiens nāves "pieņemšanai". Šī atziņa balstījās uz ideju, ka cilvēku biedē nāves turpinājums - "neeksistēšanas pieredze" (līzdīgi kā mans eksperiments). Ka cilvēku biedē doma, ka viņš pārstās eksistēs, bet visa pasaule turpinās būt. Un šī filozofa ieteikums ir salīdzināt pēcnāves pieredzi ar pirms-dzimšanas pieredzi. Pasaule un neskaitāmas būtnes ir eksistējušas miljoniem gadu pirms pašu piedzimšanas. Un vai šis laiks un notikumi ir radījuši uz pašu pirms-dzimšanas pieredzi? Manā gadījumā nekādu. Īstenībā apstāklis, ka es esmu lasījis par neskaitāmām šausminošām lietām, kas ir notikušas pagātnē, bet kas nav radījušas tiešu ietekmi uz manis paša dzīves pieredzi, savdabīgā kārtā ļauj man just komforta sajūtu. :D:D:D
Runājot par manu eksperimentu un panikas lēkmi, es domāju, ka man panika ir ne tik daudz emociju izvirdums, kā drīzāk krīzes stāvoklis. Lai arī tumsa un klusums ir dziļu, mulsinošu un nekomfortablu domu veicinoši faktori. Mani biedē doma bezpalīdzību un par iestrēgšanu vienā stāvoklī bezgalīgi ilgi. Mani nebiedē tumsa un/vai klusums. Mani nebiedē melnā krāsa. Mani biedē ideja, ka man būtu pieeja tikai un vienīgi šai melnajai krāsai. Bez neskaitāmiem miljoniem krāsu toņu. Bez iespējas izšķirt un diferencēt. Tas pats ir ar klusumu. Manā gadījumā panika ir bezpalīdzības un izmisuma izpausme. Panikas laikā es zaudēju pamatu zem kājām. Jebkuri priekšstati, pieredze un lietu nozīmes, kas man rodas dzīves procesā, panikas laikā sajūk un saplūst milzīgā neaprakstāmā pelēkā masā. Es nespēju atšķirt balto no melnā, jo es pēkšņi nezinu, kas ir balts un kas ir melns.
Atceroties paša slikšanas epizodes, man prātā palicis ir tā "atsvešinātības miera" sajūta. Es nezinu, vai abās epizodēs es zaudēju samaņu (jo es atceros iekrišanu un atrašanos zem ūdens, bet es neatceros glābšanas momentus), bet atmiņas un iespaidi par abām reizēm ir ar izteiktu "tuneļa" sajūtu: ir šī aina ar burbuļiem un gaismu, bet viss pārējais ir "atslēgts". Varbūt tas ir veids, kā organisms miršanas pieredzi padara "patīkamu". Saistībā ar šo tēmu man nāk prātā viena no manām pirmajām atklāsmēm par nāvi, ko es guvu terapijas laikā. Es vienmēr nāvi uzskatīju kā vardarbības un ciešanu aktu (gan mana eksperimenta dēļ, gan redzot, kā cilvēka zaudējums ietekmē pārējos cilvēkus). Es īpaši fokusējos priekšlaicīgu bojāeju un nāvi nelaimes gadījuma rezultātā. Vienīgais veids, kā es agrāk spēju sadzīvot ar domu par nāvi, bija apziņa, ka es esmu jauns, un ka mani no nāves nošķir vairāki gadu desmiti dzīves. Tādēļ ar laiku es sāku baidīties no priekšlaicīgas nāves. Un par to, ka iemesls varētu būt šī nepareizā dzīvošana, par kuru man tik ļoti pārmeta. Es iemanījos nāvi uzskatīt par anomāliju - iznākumu, kas varētu rasties rupju kļūdu un pārkāpumu rezultātā. Taču drīz pēc terapijas uzsākšanas es uzķēru šo manu interpretāciju par nāves nedabiskumu un ciešanu raksturu, kuras dēļ visa mana dzīve balstījās uz nāves nepieļaušanu un pēc iespējas tālāku atlikšanu. Es pamainīju savu perspektīvu un iedomājos nāves aktu gluži kā par dzimšanas aktu. Ka nāve ir dabisks process, daļa no dzīves pieredzes. Un ka nav jēgas īpaši uz nāvi koncentrēties vai veltīt tai īpašu nozīmi. Nedzīvot izdzīvošanas dēļ, bet dzīvot dzīvošanas dēļ (heh, kāda smuka atziņa sanāca, vajag man kaut kur to sev piefiksēt).
Šī atziņa man ļāva atlaist grožus un atslābināties. Es visu dzīvi biju tik ļoti pārbījies par nāves iespējamību un riskiem, ka es ļoti daudz veltīju sevis nodrošināšanai pret to. Tā mana ilūzija par dzīvi - sarežģītais dzīves modelis - ir neskaitāmi manā apziņā un iztēlē modelētie un izspēlētie scenāriji ar domu veicināt kontroli un paredzamību. Un izvairīšanos no panikas un trauksmes stāvokļiem, kurus es sava eksperimenta dēļ identificēju kā nāves tuvumu.
Vēl viens faktors, kas man ir ļoti palīdzēja priekštata par nāvi mainīšanā bija viena sengrieķu filozifa atziņa/paņēmiens nāves "pieņemšanai". Šī atziņa balstījās uz ideju, ka cilvēku biedē nāves turpinājums - "neeksistēšanas pieredze" (līzdīgi kā mans eksperiments). Ka cilvēku biedē doma, ka viņš pārstās eksistēs, bet visa pasaule turpinās būt. Un šī filozofa ieteikums ir salīdzināt pēcnāves pieredzi ar pirms-dzimšanas pieredzi. Pasaule un neskaitāmas būtnes ir eksistējušas miljoniem gadu pirms pašu piedzimšanas. Un vai šis laiks un notikumi ir radījuši uz pašu pirms-dzimšanas pieredzi? Manā gadījumā nekādu. Īstenībā apstāklis, ka es esmu lasījis par neskaitāmām šausminošām lietām, kas ir notikušas pagātnē, bet kas nav radījušas tiešu ietekmi uz manis paša dzīves pieredzi, savdabīgā kārtā ļauj man just komforta sajūtu. :D:D:D
Runājot par manu eksperimentu un panikas lēkmi, es domāju, ka man panika ir ne tik daudz emociju izvirdums, kā drīzāk krīzes stāvoklis. Lai arī tumsa un klusums ir dziļu, mulsinošu un nekomfortablu domu veicinoši faktori. Mani biedē doma bezpalīdzību un par iestrēgšanu vienā stāvoklī bezgalīgi ilgi. Mani nebiedē tumsa un/vai klusums. Mani nebiedē melnā krāsa. Mani biedē ideja, ka man būtu pieeja tikai un vienīgi šai melnajai krāsai. Bez neskaitāmiem miljoniem krāsu toņu. Bez iespējas izšķirt un diferencēt. Tas pats ir ar klusumu. Manā gadījumā panika ir bezpalīdzības un izmisuma izpausme. Panikas laikā es zaudēju pamatu zem kājām. Jebkuri priekšstati, pieredze un lietu nozīmes, kas man rodas dzīves procesā, panikas laikā sajūk un saplūst milzīgā neaprakstāmā pelēkā masā. Es nespēju atšķirt balto no melnā, jo es pēkšņi nezinu, kas ir balts un kas ir melns.
Komentēt