justlive

23. Septembris 2016 03:46

4. daļa


Tā es daudzus gadus dzīvoju, nemitīgi balansējot starp universālo dzīves jēgu un savu personīgo brīvību. Daudzos aspektos savas drošības dēļ es sevi ierobežoju, kā arī mēdzu mocīt sevi ar vainas sajūtu par papildus risku sev un citiem radīšanu, man izvēloties nepilnīgi ievērot noteikumus savas personīgās brīvības dēļ. Bet es biju drosībā, man saskaņā ar noteikto dzīves kārtību bija paredzētas lielas lietas nākotnē, un es spēju būt laimīgs tajos brīvības mirkļos. Bija gan situācijas, ka es ar vecāku noteikumu neievērošanu pārkāpu kādu "sarkano" robežu, kā rezultātā saņēmu šoka terapiju no vecākiem par manas attieksmes un dzīvesveida nepieņemamību un bīstamību, par to, kāda ir patiesā dzīves kārtība un ka man nekas cits neatliks kā samierināties ar šādu kārtību. (Vēlāk terapijas laikā es šādas epizodes nosaucu par "skarbajiem realitātes mirkļiem" :D).
Tā es pavadīju skolas gadus un universitātes gadus (kurus es daudz vairāk izbaidīju, jo bija iespējama daudz lielāka autonomija un brīvība). Tad es vienu gadu strādāju par programmētāju. Tajos divpadsmit mēnešos es piedzīvoju baigo karuseli, sākot ar iedrošinājumiem un uzslavām un prieku pašam par sevi, beidzot ar nonākšanu galīgā tūtē ar konfliktiem, apvainojumiem, sodiem un beigu beigās manis norakstīšanu. Mana pašapziņa un ticība sev tika pilnībā sagrauta. Kā arī sagruva mans milzīgais priekštats par dzīvi, principiem un dzīves vērtībām (Tiesa, tajā laikā es to uztvēru kas savas spējas funkcionēt tajā dzīvē, kādu savā apzinā biju iepriekš radījis, zaudēšanu). Lielāko daļu tā laika man bija riktīga pārslodze un beigu beigās es sadegu, rezultējoties ar pilnīgu nespēju tikt galā ar stresu. Katrs mazākais satraukums un nespēja atrisināt problēmu man rezultējās ar spēcīgām trauksmes un panikas lēkmēm. Es mēģināju atsākt studijas maģistrantūrā, vienlaikus apmeklējot psihiatru un ārstējoties ar medikamentiem, bet studijas biju spiests pārtraukt jau pēc pāris mēnešiem, jo par spīti zālēm, stresa tendence uz mani bija pārāk graujoša. Apmēram gadu sēdēju mājās un ārstējos ar medikamentiem. Mēģināju atsākt strādāt, taču stresa tendences nebija mazinājušās. (Zāles apstrādā sekas, bet ne cēloņus). Man ieteica pamēģināt psihoterapiju. Un te sākās pagrieziena punkts manā dzīvē. Nievienas zāles man napalīdzēja tik ļoti kā man palīdzēja terapija. Un tā es sāku atšķetināt neskaitāmos uzskatu, iespaidu un priekštatu mezglus, kurus daudzu gadu garumā biju radījis. Tajā skaitā arī par nāvi. Terapijas laikā es pilnībā atvirzījos no vecās pieejas un uzsāku veidot jaunu - manis paša - dzīves pieeju. Es varētu daudz rakstīt par šo transformāciju, neskaitāmajām atklāmēm, bet es tagad esmu nedaudz apdullis no visas rakstīšanas.

Es tik piebildīšu to, ka ja mana vecā dzīves pieeja balstījās uz izvairīšanos no eksistenciālā un tā noliegšanu, tad savu jauno dzīves pieeju es balstu uz eksistenciālismu.

P.s. Es tagad atcerējos, ka es agrā bērnībāesmu bijis tuvu nāvei, jo divas reizes gandrīz noslīku. Pirmajā reizē man bija kādi 3 gadi, otrā reize man bija 5 gadu vecumā. Es gan nezinu, cik tuvu nāvei es biju katrā no reizēm, bet es skaidri atceros to epizodi 3 gadu vecumā. Vienā mirklī es atrados zem ūdens, redzot gaisa burbuļus paceļamies uz ūdens virsmu, un otrajā mirklī es atminos sevi atrodamies mammas skavās. Un nedz vienā, nedz otrā epizodē es neizjutu tās sajūtas, kuras izjutu savā nāves “eksperimentā”.