justlive

20. Augusts 2016 03:15

Man šķiet, ka es saprotu, ko Tu vēlējies pateikt.
Tiesa, manā izpratnē attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem ir bijušas sarežģītākas kā "dialogs" vien, kurā iesaistītās puses tad viena ar otru mijiedarbotos. Ļoti būtisku lomu manās attiecībās ar citiem cilvēkiem spēlēja t.s. dzīves pieejas jeb dzīves jēgas aspekts. Vienkārši sakot, situācijās, kad es tiku konfrontēts vai saņēmu pārmetumus par nepareizu attieksmi, pieeju utt., es šos pārmetumus neuztvēru kā individuālu (sobjektīvu) cilvēku pozīciju. Lielā mērā tādēļ, ka man dzīves jēgas jautājums vienmēr ir bijis tik ļoti jūtīgs (un manas bailes par nepareizu dzīvošanu bija tik ļoti intensīvas). Manas bailes no nāves un no nepareizas dzīvošanas (nedzīvošanu saskaņā ar dzīves jēgu - atrasties ārpus konteksta) jau no agras bērnības bija tik spēcīgas, ka es ar visiem spēkiem, tajā skaitā ar sevis maldināšanu un ilūziju par dzīvi veidošanu, mēģināju sevi pasargāt. Un tādēļ es patvērumu spēju gūt apziņā, ka pastāv noteikta universāla dzīves kārtība, sistēma, kuru ievērojot, man izdosies nodzīvot ilgu un laimīgu dzīvi. Galu galā, kad es ar saviem eksistenciālajiem jautējumiem vērsos pie vecākiem, man šāda atbilde tad tika sniegta.
Līdz ar to, katrā epizodē, kurā es saņēmu pārmetumus vai apsūdzības un draudus par manas nepareizās dzīvošanas sekām, es reaģēju atbilstoši šai apziņai par dzīves jēgu - dzīves iekārtu. Un, ja man kāds nāca ar pārmetumiem, ka mana nepieņemamā attieksme un rīcība rada problēmas šajā dzīves iekārtā, ne tikai sarežģījot dzīvi pašam sev, bet arī radot problēmas citiem, es nobijos un piekāpos. No šāda priekšstata man ir radusies tā vainas sajūta.
Dabiski, esot tik ļoti sabiedētam, vēlme ir censties pēc iespējas ievērot "pareizas dzīvošanas" noteikumus. Bet šāda sevis forsēšana striktā virzienā nozīmē samierināšanos, piekāpšanos un sevis ierobežošanos (ja dzīvošana aprobežojas ar normu ievērošanu, tad dzīves būtībai īsti vairs nav nozīmes). Līdz ar to viena lieta ir baidīties nepareizi dzīvot, bet otra ir izjust drausmīgo sajūtu, ka konkrētajā momentā dzīves process sāk zaudēt saturu.... (Brrr, pretīga sajūta :D) Es nespēju sevi piespiest sevi par 100% nodoties pareizai dzīvošanai, bet tajā pat laikā es baidījos no sekām, kas varētu man rasties pārāk tālu novirzoties no dzīves jēgas. Rezultātā es izvēlējos atļauties "nelielas" atkāpes pareizā dzīvesveida piekopšanā, lai spētu sev gūt tik daudz dzīvesprieku un autentiskumu, lai izvairītos no trauksmes un panikas lēkmēm. Bet es vienlaikus apzinājos, ka ar šādām "atlaidēm" es izvēlos pārkāpt kārtību un radīt netaisnību. Šis ir tas patiesais vainas sajūtas un manas atbildības par maniem lēmumiem cēlonis. Vainas sajūta un kaitnieciskums izriet ne tik daudz no tā, ka es tiešā veidā nodarītu citiem cilvēkiem pāri, bet vairāk no tā, ka es ar savu attieksmi un rīcību radu "traucējumus" dzīves iekārtā, un tad šie traucējumi atbalsosies uz apkārtējiem cilvēkiem. Tas nav "tu ar savu rīcību tiešā veidā dari man pāri", bet gan "tu rīkojies aplami, un rezultātā cietīs visi pārējie".
Tāda bija mana izpratne par dzīvi un par attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem. Bet nu jau ir pagājuši četri gadi, kad man šī izpratne par dzīvi "sabruka" un kopš es kardināli esmu mainījis savu dzīves pieeju, pilnībā atsakoties no kaut kādiem ārējiem statūtiem un likumiem un koncentrējoties uz personisku mijiedarbību. Tiesa, lai arī manis paša uzskati ir kardināli mainījušies, daudzos gadījumos ar apkārtējiem cilvēkiem un tuviniekiem esmu piedzīvojis, ka no manis novēršas vai pat uzbrūk man manas "nepieņemamās" attieksmes dēļ. Un lai arī es saprotu, ka šādas pozīcijas ir subjektīvas, man biedē tas, ka cilvēki ir spējīgi "iet līdz galam", savu rīcību pamatojot ar savu "taisnību".