justlive

23. Septembris 2016 03:45

(Mana atbilde ir sadalīta vairākos postos, jo teksta apjoms pārsniedza maksimālo vienas atbildes lieluma limitu :))

Hmmm..
Epizode, kas aizsāka procesu, uz kas lielā mērā noteica manas tālākās dzīves gaitu (līdz 25 gadu vecumam), bija vienkārša aizdomāšanās apmēram 6 - 8 gadu vecumā, kad es bērnu enciklopēdijā lasīju par Saules sistēmas planētām. Ideja par kosmosu, tā fantastiskajiem izmēriem un šķietamo tukšumu un tumsu izsauca man diezgan spēcīgas emocijas. Tāda izteikta niecīguma un nenozīmības sajūta plašā kosmosa kontekstā. Es aizdomājos par to, kā tas nākas, ka no visām 9 (tolaik Plutons vēl skaitījās planēta :D), tikai uz Zemes ir dzīvība. Uz Venēras ir pārāk karsti. Uz Marsa un tālākajām planētām - pārāk auksti. Es iepriekš biju lasījis un skatījies dokumentālās filmas par visdažādākajiem dzīvniekiem un augiem. Bet tad es konstatēju, ka tas ir tikai uz Zemes - vismazākā smilšu grauda -, salīdzinot ar kosmosa izmēriem. Un tad man radās biedējoša doma: ja nu dzīvība uz Zemes ir nejaušība. Nekas vairāk kā neplānots iznākums daudzu apstākļu sakritības rezultātā. Ja nu dzīvībai nav nekādas nozīmes un nolūka. Ka dzīvība ir radusies nejaušības dēļ, un ar laiku tā izzudīs un, kosmoss turpinās būt it kā nekas nebūtu noticis. Ja nu manis paša eksistencei nav nekādas īpašās jēgas, un gluži kā dzīvība kopumā izzudīs no eksistences, arī man nomirstot, mana eksistence pilnībā izzudīs nebūtībā...
Tas bija mans pirmais eksistenciālais moments. Taču nosaukt to par pankas lēkmi nevar, jo tāda man sekoja nedaudz vēlāk. Pēc atklāsmes par Zemes unikālo stāvokli un dzīvības iespējamo nejaušuma raksturu, es sāku uztraukties par savu eksistenci. Un es īpaši koncentrējos uz nāves aspektu, jo, lai kā skatītos uz cilvēka mūža ilgumu, tas nav nekas salīdzinot ar to laiku, kas ir pastāvējis iepriekš un to bezgalīgo laiku, kas būs pēc tam, kad cilvēks nomirst. Nāve likās tik tuvu kā vēl nekad. Tajā vecumā es jau pāris reizes biju apmeklējis bēres un es biju pazīstams ar apglabāšanas konceptu. Līdz ar to es izdomāju veikt eksperimentu, kurā vēlējos iztēloties kā varētu būt mirušam. Es aizvēru acis, aizspiedu ausis un koncentrējos uz kluso tumsu. Un apziņu, ka būt mirušam nozīmētu atrasties šajā stāvokli uz visiem laikiem. Un tad pēc pāris mirkļiem es piedzīvoju panikas lēkmi. Reibonis, nelaba dūša, "melns gar acīm", galva dulla, droši vien arī depersonalizācija. Es atvēru acis un noņēmu rokas no ausīm, panikas sajūtas izplēnēja. Bet tajā momentā man radās ļoti spēcīgs priekšstats par to, kā varētu būt mirušam. Tikai atšķirībā no eksperimenta nāvē nevar atvērt acis un noņemt rokas no ausīm.