gaia

23. Septembris 2016 16:06

Wow!!! Pēc tava rakstītā jau redzu, ka esi diezgan apgaismota būtne. Vairākums cilvēku tā arī nodzīvo savu dzīvi, kā zombiji darot to ko liek sabiedrības sistēma, nemazs nenojaušot, ka viņiem eksistē arī brīvības izvēle. Tavs stāstītais diezgan emocionāli mani ietekmēja, īpaši tā daļa, kur aizverot acis un aizspiežot ausis, koncentrējies uz kluso tumsu. Bet man sķiet, ka tāda nav sajūta pēc naves. Pati arī esmu slīkusi 11 gadu vecumā. Atceros, kā pavadīju ilgu laiku zem ūdens un tā spēcīgajiem viļņiem. Panika bija tikai pašā sākumā, kad biju pamatīgi aizrijusies ar ūdeni un smaku nost, bet tad, kad es jutu, ka zaudēju samaņu, es jutu kā mans prāts kļūst ar vien mierīgāks un mierīgāks, bet ķermenis vieglāks un vieglāks. Nākamais ko atceros, ka es vairs nejutu savu ķermeni, bet tikai apziņu (šķiet, ka tajā mirklī mana dvēsele bija ārpus ķermeņa). Es redzēju plašumu, kurš pilnībā sastāvēja no spožas gaismas, spožāka par saules gaismu, lai gan šī gaisma bija ļoti spoža, es nejutu, ka tā spiestu vai dedzinātu man acis, kā tas parasti notiek, kad skatās pa tiešo uz sauli. Es jutu vistīrāko miera sajūtu, sajūtu kuru es nekad nebiju jutusi šajā dzīve. Tikai tad, kad es atguvu samaņu, es atkal sajutu savu ķermeni un visu nemierīgo emociju sajūtu mikstūru.
Iespējams, ka tajā mirklī, kad koncentrējies uz kluso tumsu, tu patiesībā sāki izjust visas tās negatīvās emocijas mikstūras kuras biji represējis dziļi iekšā savā zemapziņā un šīs izjūtas bija tik spēcīgas, ka izraisīja panikas lēkmes. Pati arī esmu izjutusi vairākas reizes panikas lēkmes. Tāpēc zinu, cik spēcīgas ir sajūtas, lēkmes laikā. Bet tieši šajos mirkļos es jūtos visdzīvāk. =)