gaia

19. Augusts 2016 20:45

Man gan jāatzīst, ka ar tevis rakstītajām pēdējām 8ņām rindiņām es pārstāju rezonēt.
Ar mani ir tā, ka jo ilgāk es izolējos no cilvēkiem, jo lielākas man ir bailes no domas, ka man kādreiz būs ar viņiem jakomunicē. Bail, ka komunicējot ar viņiem, es atkal pazaudēšu savu autentiskumu, kuru ieguvu pateicoties šaj izolācijai. Lai arī cik ļoti to gribētos noliegt, bet apkārtējiem cilvēkiem ir ļoti liela ietekme uz manu prātu. Bet spriežot pēc tavām pēdējām rakstītajām rindiņām, es saprotu, ka ir daļa no tevis, kas grib tieši pazaudēt, jeb ziedot šo te autentiskumu, jo negribi lai tevi moka vainas apziņa par to, ka esi netaisnīgs pret citiem. Pajautā sev, kāpēc tu gribi ziedot savu taisnīgumu pret sevi, lai varētu būt taisnīgs pret citiem? Ja atbilde ir vainas apziņa, tad pajautā, kāpēc vainas apziņa pret citiem ir spēcīgāka par vainas apziņu pašam pret sevi? Ziedojot taisnīgumu pret sevi tu automātiski zaudē savu autentiskumu un zaudējot savu autentiskumu tu zaudē savu Būtību. Vai netaisnīguma limitēšana pret citiem cilvēkiem tev ir svarīgākā par savu Būtību? Ja jā, tad kāpēc?

P.S Ceru, ka saprati ko es ar šo visu gribēju teikt! =)