justlive

23. Septembris 2016 03:46

2. daļa

Dabiski, ka es ar šīm satraucošajām domām mēģināju vērsties pie vecākiem, bet tādu īstu izskaidrojumu (nemaz nerunājot par atbalstu) nekad nesaņēmu. Labākā saņemtā atbilde bija norāde "nekrāmēties ar šādām muļķībām un filozofēšanu". No vienas puses šāda "atmešana ar roku" likās ļoti iedrošinoša, jo šādi citi cilvēki paziņo, ka maniem satraukumiem nav pamata. Ka lai cik biedējošas būtu manas domas un cik spēcīgas emocijas man rastos, tās varētu nebūt īstas. Turklāt šāda pozīcija savā ziņā ir ar pārliecības raksturu, kas varētu liecināt par to, ka citiem cilvēkiem varētu būtu zināms, kāda ir dzīves procesu patiesā jēga, ja reiz viņi varēja tik viegli manus kreņkus atzīt par neleģitīmiem. Bet tajā pat laikā tā izteiksmes un forma un maniere, kā cilvēki man atbildēja par maniem satraukiem, man lika justies ļoti nelāgi. Apgalvojumi, ka mani kreņķi ir nekas vairāk kā "muļķīgas fantāzijas" un "tīrākā laikā izšķiešana", it sevišķi, ja šie kreņķi man traucēja veikt pienākumus. Būtībā tāda bija atbilde, ko es tolaik saņēmu: man nebūtu jākrāmējas ar šādām domām, bet būtu jādara lietas, kas 6-gadīgam bērnam pienāktos - spēlēties un mācīties. Jau no sākta gala man radās iespaids, ka eksistenciālās domas ir manas bezdarbības rezultāts. Un ka savā ziņā es pats esmu vainīgs un atbildīgs par to, ka man šādas domas rodas un rada šādu diskomfortu. "Nelien tur, kur nevajag". Apkārtējo cilvēku attieksmes dēļ eksitenciālās domas bija nevēlamas, tās bija traucēklis, kas man tikai sarežģītu dzīvi. Radās iespaids, ka eksistenciālās domas ir slikts ieradums, no kā man būtu jātiek vaļā. Rezultātā es lielāko daļu dzīves centos no šīm eksistenciālajām domām izvairīties un apspiest tās, vienlaikus tiecoties pretējā virzienā - pēc patiesās dzīves jēgas. Un man nebūtu tev jāsaka, ka dzīvē patiesās dzīves sludinātāju netrūkst. :)

Bailes no nāves, apziņa par nāves neizbēgamību un ļoti ierobežoto laiku līdz tai un mokošā eksistenciālā doma par manas esamības iespējamo nejaušumu lielā mērā noteica manu tālāko dzīvi. jebkurā dzīves situācijā es domāju par savu drošību, es nodarbojos ar risku identificēšanu un novērtēšanu, un es aktīvi centos tiekties pēc tās "patiesās dzīves jēgas", jo cerēju, ka ar to es spētu sevi pasargāt un vismaz nodzīvot tos dzīves gadus, kuri bioloģisko apsvērumu dēļ man būtu pieejami.