justlive
3. daļa
Laikam lielā mērā pateicoties manai fantāzijai un iztēlei, es diezgan agri spēju radīt apjomīgu un visaptverošu priekšstatu par dzīvi - ilūziju - kas balstījās uz ideju par universālu, iepriekš definētu dzīves jēgu, tādējādi ļaujot izslēgt eksistenciālos apsvērumus. Ka dzīve ir milzīga sistēma, kur katra būtne ir elements ar noteiktu lomu un funkciju. Un, kas man visvairāk bija nepieciešams - pielietojumu un jēgu. Šo ilūziju man "palīdzēja" būvēt vecāki un apkārtējie cilvēki ar savu attieksmi un uzskatiem par dzīvi. Bet lai arī cik kritiski svarīga bija šāda dzīves pieeja manā dzīvē, lai es varētu izjust drošības sajūtu un izvairīties no panikas lēkmēm, man šīs dzīves pieejas - ilūzijas - dēļ radās virkne problēmu. Lielāka problēma bija nespēja samierināties ar to lomu, ko man citi cilvēki atvēl. Tā doma, ka dzīve ir nekas vairāk kā lomas ieņemšana un izpildīšana, mani izsauca eksistenciālu satraukumu, jo, kā jau iepriekš teicu, man no bērnības bija radusies spēcīga apziņa par atlikušā laika ierobežotību. Līdz ar to doma, ka dzīve aprobežojas tikai ar izpildīšanu man likās tik tukša un bezjēdzīga, ka radīja asociāciju par laika atskaitīšanu līdz beigām - nāvei. Man vajadzēja vairāk brīvību, man vajadzēja vairāk laiku sev. Tādēļ es visos iespējamos veidos mēģināju apiet strikto kārtību. Neievērot strikto gulēšanas režīmu, mācīties pēc saviem ieskatiem, koncentrējoties uz mācībām atvēlētā laika minimizēšanu. Es vienmēr centos izdarīt minimālo-nepieciešamo. Un lieki teikt, ka vecākiem tas nebija pa prātam. Visu laiku es tiku kritizēts par manu nepieņemamo attieksmi, nepareizo dzīves pieeju un potenciālajiem draudiem. Un šāda citu cilvēku reakcija mani nostādīja nelāgā stāvoklī, jo, lai arī es spēju samierināties ar kritiku un vienu otru apvainojumu, es satraucos par to, ka man tiek piedēvēta nepareiza dzīvošana. Man radās biedējoša atklāsme, ka es ar savu nepakļaušanos varētu zaudēt saikni ar dzīves jēgu. Ka pārkāpjot dzīvības - sistēmas - kārtību, es kļūstu par traucēkli un nevēlamu elementu, kas galu galā varētu zaudēt saikni ar apkārtējo pasauli. Ja daudzus gadus es koncentrējos uz noteiktu dzīves pieeju un priekštatu par dzīvi veidošanu ar domu izvairīties un pasargāt sevi no eksistenciāliem kreņķiem, tad nu es biju nonācis situācijā, kurā savas nepieņemamās attieksmes, mana augstprātīguma, kaprīzuma un vājā gribasspēka dēļ pats sev un apkārtējiem radu eksistenciālos riskus. Kā rezultātā man nekas cits neatlika kā īpaši piedomāt un vaktēt sevi, uzdrošinoties atvēlēt sev lielāku brīvību.
Laikam lielā mērā pateicoties manai fantāzijai un iztēlei, es diezgan agri spēju radīt apjomīgu un visaptverošu priekšstatu par dzīvi - ilūziju - kas balstījās uz ideju par universālu, iepriekš definētu dzīves jēgu, tādējādi ļaujot izslēgt eksistenciālos apsvērumus. Ka dzīve ir milzīga sistēma, kur katra būtne ir elements ar noteiktu lomu un funkciju. Un, kas man visvairāk bija nepieciešams - pielietojumu un jēgu. Šo ilūziju man "palīdzēja" būvēt vecāki un apkārtējie cilvēki ar savu attieksmi un uzskatiem par dzīvi. Bet lai arī cik kritiski svarīga bija šāda dzīves pieeja manā dzīvē, lai es varētu izjust drošības sajūtu un izvairīties no panikas lēkmēm, man šīs dzīves pieejas - ilūzijas - dēļ radās virkne problēmu. Lielāka problēma bija nespēja samierināties ar to lomu, ko man citi cilvēki atvēl. Tā doma, ka dzīve ir nekas vairāk kā lomas ieņemšana un izpildīšana, mani izsauca eksistenciālu satraukumu, jo, kā jau iepriekš teicu, man no bērnības bija radusies spēcīga apziņa par atlikušā laika ierobežotību. Līdz ar to doma, ka dzīve aprobežojas tikai ar izpildīšanu man likās tik tukša un bezjēdzīga, ka radīja asociāciju par laika atskaitīšanu līdz beigām - nāvei. Man vajadzēja vairāk brīvību, man vajadzēja vairāk laiku sev. Tādēļ es visos iespējamos veidos mēģināju apiet strikto kārtību. Neievērot strikto gulēšanas režīmu, mācīties pēc saviem ieskatiem, koncentrējoties uz mācībām atvēlētā laika minimizēšanu. Es vienmēr centos izdarīt minimālo-nepieciešamo. Un lieki teikt, ka vecākiem tas nebija pa prātam. Visu laiku es tiku kritizēts par manu nepieņemamo attieksmi, nepareizo dzīves pieeju un potenciālajiem draudiem. Un šāda citu cilvēku reakcija mani nostādīja nelāgā stāvoklī, jo, lai arī es spēju samierināties ar kritiku un vienu otru apvainojumu, es satraucos par to, ka man tiek piedēvēta nepareiza dzīvošana. Man radās biedējoša atklāsme, ka es ar savu nepakļaušanos varētu zaudēt saikni ar dzīves jēgu. Ka pārkāpjot dzīvības - sistēmas - kārtību, es kļūstu par traucēkli un nevēlamu elementu, kas galu galā varētu zaudēt saikni ar apkārtējo pasauli. Ja daudzus gadus es koncentrējos uz noteiktu dzīves pieeju un priekštatu par dzīvi veidošanu ar domu izvairīties un pasargāt sevi no eksistenciāliem kreņķiem, tad nu es biju nonācis situācijā, kurā savas nepieņemamās attieksmes, mana augstprātīguma, kaprīzuma un vājā gribasspēka dēļ pats sev un apkārtējiem radu eksistenciālos riskus. Kā rezultātā man nekas cits neatlika kā īpaši piedomāt un vaktēt sevi, uzdrošinoties atvēlēt sev lielāku brīvību.
Komentēt