Katas Klizmas pārdomas par Daini Īvānu. 1. nodaļa.
Ievadvārdi ir publicēti iekš deloveja_kundze cibas, bet es varu īsumā pateikt, ka šī episkā vēstījuma darbība risinās uz Roņu salas ar ārkārtīgi inteliģentu publiku, kas mitinās kādā neidentificētā pansijā.
Daiņa Īvāna sociāli fenomenoloģiskais nojēgums iedalās 4 sociāli percepciskajās fāzēs - identifikācijā, empātijā, refleksijā un stereotipizācijā. Taču ir jāatzīmē, ka D. Īvāns nav stereotipizējams kā subjekts, viņš arī nav fundamentā latviešu vīrieša arhetips. Viņš ir vairāk kā arhipelāgs nekā atols. D. Īvāns sociālajā diskursā ir vērojams kā subsidējams indivīds bez perversijas paradigmas. Skatoties šādā prizmā, var nojēgt, ka Īvāna kunga izpratne laikmeta griežos nav palikusi inerta. Būtiski minēt, ka epiģenētiskajā kartējumā mūsu varonis nav orāli respiratori sensorajā stadijā, tāpat kā anāli muskulatori uretrālajā un lokomotīvi ģenitālajā, un latences stadijā. Godīgi sakot, D. Īvāna personai ir grūti attiecināt kādu no šīs epiģenētiskās kartes stadijām, tādēļ runāsim par Īvāna kunga invariantu: nemainīgums (bet ne stagnācija) kā būtisks fenomenoloģisks aspekts ir respektējams.
Īsumā sakot:
viņš cieš no periostīta;
viņš nav stohastisks un, kas ir pats galvenais, viņam ir tricepsi.

by
deloveja_kundze un insomnian