Katas Klizmas pārdomas par Daini Īvānu. 1. nodaļa.
Ievadvārdi ir publicēti iekš
deloveja_kundze cibas, bet es varu īsumā pateikt, ka šī episkā vēstījuma darbība risinās uz Roņu salas ar ārkārtīgi inteliģentu publiku, kas mitinās kādā neidentificētā pansijā.
Daiņa Īvāna sociāli fenomenoloģiskais nojēgums iedalās 4 sociāli
percepciskajās fāzēs - identifikācijā, empātijā, refleksijā un
stereotipizācijā. Taču ir jāatzīmē, ka D. Īvāns nav stereotipizējams kā
subjekts, viņš arī nav fundamentā latviešu vīrieša arhetips. Viņš ir
vairāk kā arhipelāgs nekā atols. D. Īvāns sociālajā diskursā ir
vērojams kā subsidējams indivīds bez perversijas paradigmas. Skatoties
šādā prizmā, var nojēgt, ka Īvāna kunga izpratne laikmeta griežos nav
palikusi inerta. Būtiski minēt, ka epiģenētiskajā kartējumā mūsu
varonis nav orāli respiratori sensorajā stadijā, tāpat kā anāli
muskulatori uretrālajā un lokomotīvi ģenitālajā, un latences stadijā.
Godīgi sakot, D. Īvāna personai ir grūti attiecināt kādu no šīs
epiģenētiskās kartes stadijām, tādēļ runāsim par Īvāna kunga
invariantu: nemainīgums (bet ne stagnācija) kā būtisks fenomenoloģisks
aspekts ir respektējams.
Īsumā sakot:
viņš cieš no periostīta;
viņš nav stohastisks un, kas ir pats galvenais, viņam ir tricepsi.
by
deloveja_kundze un
insomnian