*

ja man jāraksturo aizejošais gads ar vienu vārdu - tad tas bija MOKOŠS

tātad vakar vakarā temperatūra uzkāpa līdz 38,6 (vai vairāk, es pātraucu mērīt pie šīs atzīmes), jutos pilnīgā dirsā, aizmigu, naktī svīdu, nomainīju trīs kreklus, tad normāli aizmigu un pamodos ar 36,6 un mēnešreižu ierašanos. un jūtos pilnīgi normāli. temperatūras nav. ēst gan joprojām īsti negribas. uzēdu drusku augļu salātus un arī zaļos salātus ar turku zirņiem. un mazliet vārītu kondensēto pienu. un izgāju pusstundiņu pastaigāties. ja šitas viss bija PMS, tad tas bija fucking wild. tās muguras sāpes vispār atgādināja sāpes, kādas mēdzu just mr 1. dienā, lai gan bija daudz stiprākas, bet vispār tām mr vēl nebija jāsākas vairākas dienas, tāpēc nesavilku kopā. vispār man tik augsta temperatūra nebija bijusi kopš 2015. gada februāra.
palasīju, ka kovids var interferēt ar ciklu un hormoniem, lai gan pēc iepriekšējiem 2 kovidiem nebija nekādu problēmu. bet iepriekšējie 2 bija vakcinācijas ietvaros. es kopš tās trešās obligātās vakcīnas vairāk neesmu bijusi potēties. ja būtu - tad nebūtu tik sūdīgi? protams, arī stress interferē ar ciklu, bet šamlīdzīgi man tiešām nekad, nekad nebija bijis.
bet. tā kā šis viss notika sūdīga gada pēdējās dienās un vēl gada pēdējā pilnmēness laikā, tad iztēlošos, ka tas ir kaut kāds attīrīšanās rituāls, kura laikā drudzis sadedzināja visus šī gada sūdus un sārņus un laimīgi un stalti iesoļošu jaunajā gadā. fuck it.

sūdīgam gadam arī noslēgums sūdīgs. turpināju nejusties baigi izcili arī kopš sākās brīvais laiks. nē, nu vismaz jauki divatā padzīvojām pa mājām. bet man katru pēcpusdienu uznāca drusku drebulis un uzkāpa maza temperatūriņa - līdz 37,2, komplektā ar galīgu vājumu. neaizbraucām ne pie vienas ģimenes. no rītiem kaut ko mēģināju parosīties - biju stallī, bijām mežā pastaigāties, vakar pirmo reizi šosezon aizbraucām uz kalnu. šorīt K cēlās agri, lai brauktu uz Rīgu, es pamodos un nevarēju vairs normāli aizmigt, jo drausmīgi sāpēja muguras lejasdaļa. temperatūra jau no rīta bija 37, bet ap 11 sāka kratīt drebuļi, bija drausmīgi auksti un temp ļoti lēnām kāpa līdz 38,2, līdz ap kādiem 17 apstājās pie 38,2. pa vidu ietriecu vienu ibīti, ne pret temp, bet pret sāpēm. nevienā acī. tagad ir 38, auksti vairs nav, mugura joprojām sāp.* hvz, kas tas ir. kovids man jau bija pirms mēneša. vispār man ir ļoti neraksturīgi tik bieži slimot.
ēst negribas. iedomājoties par jebkādu ēdienu nāk vēmiens. izņemot augļus un... vārītu kondensēto pienu.
vismaz kaķis visu dienu guļ ar mani kopā čupā ar segām un termoforu.
priecīgus visiem trešos Ziemsvētkus.

*Why does my lower back hurt when sick?
It's a result of complex interactions between your immune system and your brain called the “neuroimmune synapse”. A fascinating and yet-to-be-understood consequence of this conversation between the immune and brain systems during sickness is that it is particularly noticeable in the lower back.
(man tā vienreiz ir jau bijis kaut kad sen atpakaļ, kad ar drausmīgu drudzi nāca gudrības zobs. tad arī ļoti sāpēja muguras lejasdaļa. toreiz arī dibens.)

Atcerieties, kā es kaut kad rudenī braucu busā uz Smilteni un pierakstīju aizmugurē sēdošā vīrieša telefonsarunas ar Sauļuku un citām personām?
Lūk, tagad atkal braucu autobusā, šķiet, ka pat tajā pašā reisā (Rīga - Smiltene - Alūksne, 17:50) un pa diagonāli no manis sēź čalis, kurš ik pa laikam liecas uz manu pusi un ber uz manas somas saujām konfekšu. Viņš piedāvāja arī citiem apkārtsēdošajiem, bet visi īgni vai aizdomu pilni atteicās un viņš arī to visu sabēra man. Jāteic, ka man viņš nepiedāvāja, vienkārši uzbēra un turpina bērt. Viņš nemēģina nekā uzbāzties vai runāties, tikai apber manu somu ar konfektēm. Ja viņš tā turpinās, es tikšu aprakta konfektēs. Konfektes tādas normālas - snikerīši, werthers, geiša, marss utt., nav varžu kājiņas vai zosu kakliņi.

Citās ziņās, lai pēdējā šī gada darbdiena nebūtu pārāk easy, no rīta bija drāma ar lidiņu. Kronim bija 7 no rīta cehā jāizņem sastāvdaļas divām rasola izrādēm, bet bija sajaukts pasūtījums un sagatavota tikai viena porcija. Tad nu stundu gaidījām kamēr uzvārīs un sagriezīs vēl puskilogramu kartupeļu un pārējās lietas, bet mums jau 10:30 bija jāsāk izrāde Aizkrauklē un pirms tam vēl jāuzkrāmējas. Kkā caur dirsu paspējām, toties skolēni bija pilnīgi mežoņi. Kronis pirmo reizi kādu izmeta no klases.

es esmu drausmīgi pārgurusi, uzbarojusies par pāris kg, man ir sabojājies miega režīms un man liekas, ka esmu iestrēgusi functional freeze stāvoklī. droši vien situāciju nav uzlabojis tas, ka kopš kkāda novembra sākuma (pirms saslimu ar kovidu) neesmu bijusi peldēt un pēdējo mēnesi esmu ekstrēmi maz laika pavadījusi ārā, dienasgaismā. kustējusies arī praktiski neesmu. tik cik darbā pa cirku (nu vakar tie bija 8k soļu, bet bija nobūve). ēdusi esmu visādus komforting sūdus. jūtos dull, numb un vienlaikus arī anksietiska
izrādīti uztaisījām, sanāca ļoti forši. nāciet paskatieties, uz janvāri vēl ir drusku biļetītes. RD naudiņu, protams, nedabūjām. šodien bija jāizspiež no sevis KKF atskaite - prokrastinēt nebija vērts, jo līdz 20.12. tāpat būtu jāsniedz starpatskaite. vienīgi - esmu praktiski visu sarakstījusi un gandrīz pabeigusi, bet spiežot sistēmā "saglabāt" rādās šāds paziņojums - "šis ieraksts ir jau mainīts vai izdzēsts" un pievienotais info nesaglabājas. neizmērojami negribas vēlreiz vadīt visus tos čekus. + kolēģe, kas grāmatvedības palīdze, sapisusies nodokļos un aizskaitījusi kkādu pusštuku par daudz.
vēl arī kārtējā auto drāma. līdz ar šļuru Volvo atsāka savu iecienīto elektrogļuku. piemēram, piektdienas vakarā apm stundu tusējām pie Siguldas circle k, kamēr viņš bija tik laipns un pārstāja vēzēt šķotkas un midžināt lampiņas un iedarbojās. savukārt fordam laikam ir izrūsējis vējstikla un jumta savienojums - šorīt ātrumkloķa reģionā bija peļķe. karoč, mūsu esošais autoparks sastāv no mitrumneizturīgām un neuzticamām automašīnām. kamēr nav izremontēts un izīrēts dzīvoklis, nav skaidrs kāds un vai vispār ir kkāds budžets cita auto iegādei. bet, ar dzīvokļa remontu neiet nekā uz priekšu. pirms sākt darīt kaut ko kosmētisku, vajadzēja savilkt mūsdienu prasībām atbilstošus vadus un rozešu skaitu. ieteiktais elektriķis Egils atnāca, ar pirmo urbienu iepisa kaimiņu dzīvokļa vados, kuri nezkāpēc iet caur mūsu dzīvokli un pateica, ka no šī projekta atsakās. pārāk stresaini. it kā dabūjām citu, bet nav vēl sācis strādāt. redzēs. tā, ka dzīvoklis stāv. tik maksājam komunālos.
besī gloomy šļura ārā.
kopumā besī viss šis gads.
vēl jāizdzīvo līdz trešdienai. kkā nebūt jāfinalizē un jāiesniedz tā atskaite, trešdien jāaizbrauc uz Aizkraukli ar rasola izrādi un pēc tam viss līdz janvāra otrajai nedēļai.


tādi, lūk mums te tie pīrāgi.

p.s. kkf sistēmā pēkšņi izleca paziņojums, ka neesmu stundu neko darījusi, lai gan es darīju un viņa aizvērās un mani izlogoja. ielogojoties atpakaļ ir pazudis pāris stundu darbs, kuru mēģināju miljons reižu saglabāt.

iemainīju priežu zarus, kas mētājās Jāņukalnā, pret picu "Komendantes sāga"

divi gadžeti, kas ļoti palīdz man vieglāk tikt cauri šai ziemai:
termofors
un šis

Smiltenē ir arī nenormāli forši ugunsdzēsēji. pavadīju svētdienas rītu ugunsdzēju depo ar ugundzēsējiem, viņu komandieri Inetu un virskomandieri - rudo kaķi Bosi (viņš ir korumpēts). nošļūcu arī pa ikonisko stieni no otrā stāva.
manam darbam mēdz būt biezas un grūti sakošļājamas garoziņas, bet, kad gadās šādi mīkstumiņi, ir ļoti, ļoti forši.

mums te ir uzradies maģisks sarkans sniegtīrītājtraktors, kas tīrot ielu nošķūrē arī vārtu priekšu. tā, ka nepaliek valnis. nekad iepriekš neko tādu neesmu pieredzējusi. parasti sniegtīrītāja sašķūrēto valni ir visnepatīkamāk norakt, jo blīvs un smags. šogad nekas nav jārok. vaļņa nav. pilnīgs medžiks. tas nav traktorists, tas ir eņģelis.

1. decembris. ļoti, ļoti daudz sniega. snieg jau otro diennakti, gandrīz bez apstājas. man ļoti, ļoti patīk šāda ziema mazpilsētā. iesnigt baltā, mīkstā, pufīgā klusumā. patīk pamosties padzisušā mājā un kamēr K kurina plīti un vāra kafiju mokas kanniņā, izšķūrēt celiņu līdz putnu barotavai, iebērt sēkliņas un tad sēdēt pie virtuves loga, bieži vien kopā ar kaķi, skatīties kā snieg un, kā putniņi ņemas pa barotavu. pierakstīt naktī redzētos sapņus, izvilkt dienas kārti, dzert kafiju un just kā lēnām un maigi izplešas siltums no plīts. pēc tam iet tīrīt sniegu, iet pastaigāties uz Pilskalnu vai Parku vai doties uz stalli, lēkšot pa sniega laukiem, vai braukt uz kalnu slēpot. atgriezties mājās, kurināt krāsni, gatavot pusdienas. paēst, uztaisīt otro kafiju. atkal sēdēt pie virtuves loga, bieži vien kopā ar kaķi, skatīties kā snieg, kā putniņi ņemas pa barotavu un, kā pamazām satumst. manliekas, es mierīgi tā varētu vismaz mēnesi no vietas.
bet nevar. jāstreso un jāstrādā. man jau sen nepatīk Rīga vasarā, bet man laikam nepatīk Rīga arī (īstā) ziemā.

beidzot safasēju tējas. šogad sausuma dēļ baigi daudz nav, ne apjoma ziņā, ne arī sastāva ziņā.
sastāvā ļoti dažādās proporcijās: piparmētras, pīpenes, ilzītes, kumelītes, rudzupuķes, kliņģerītes, citronmelisa, raudene, pelašķi, virši, pūķgalve, raspodiņi, asinszāle, lavanda, salvija, vīgrieze, mārpuķītes. varbūt vēl kaut kas. viss no mana un mammas dārza.
30 gramu paciņa 3 eur.
vēl var dabūt drusku čagas. 100 grami ar dažāda izmēra gabaliņiem - 5 eur.

kāds vēlas?
varu aizsūtīt ar pakomātu, varam saskrieties kkad centrā.

kaķis sver 7,7 kg

koronavīrusa ziņās - izrādās vēl diviem zināmiem cilvēkiem, iepriekšminētā pasākuma apmeklētājiem, ir slikti. vienam, apmēram, tas pats, kas man. otram ļoti augsta temperatūra un mājas testā rādījies kovids, bet otrā svītriņa tāda bālāka. viņam ir citas nopietnas veselības problēmas, nokļuvis slimnīcā, kur paņemts laboratorijas tests, bet tas savukārt bijis negatīvs.
dzirdēju baumas, ka Spēlmaņu naktī daudzi sagrābušies kovidu. un tā kā dzirdēju arī baumas, ka pagājšnedēļ puse no Valmieras teātra bijusi slima, tad iespējams dāvana svētkos kolēģiem no kolēģiem. es saprotu, ka tagad laikam visiem viss vienalga un visi atkal ir iemācījušies slimi iet uz darbu, bet es, piemēram, nenovēlu citiem ne klepot, ne ciest ciet degunu, ne bezspēkā gulšņāt. man arī neliekas, ka kovids ir kļuvis par parastu saaukstēšanos, jo lai gan simptomu apraksts ir visnotaļ līdzīgs, sajūta un vaibs ir pilnīgi atšķirīgs.
man īstenībā drausmīgi riebjas temperatūra ap 37. tāds in limbo stāvoklis. it kā nekāds baigi slimais neesi, bet vesels arī nē. viņa prasa kaut kā ļoti daudz enerģijas un liekas, ka nekas nekur nevirzās. labāk kkāds ~38, tad vismaz ir sajūta, ka kaut kas notiek, krāsniņa kuras, organisms cīnās, ir kaut kāda virzība laikā un telpā. ar 37 šķiet, ka viss (izņemot darbi, kas netiek darīti, jo nav spēka) stāv uz vietas kaut kādā pelēkā, bezgalīgā un bezformīgā miglā. un ar šo kovidu man visu laiku ir tie 37, maksimālais, kas bija - 37,2.

es vakar nekur neaizbraucu, sapratu, ka sniega tīrīšana ir izsūkusi visu man pieejamo enerģiju. šodien toties aizkratījos līdz stallim - vajadzēja sabērt piedevu trauciņus, sajaukt putras sastāvdaļas vienā mucā un uzlikt zirgam ziemas segu. man nenormāli patīk jāt pa svaigu sniegu, likās, ka moš saņemšos, bet tomēr nebija spēka. tikai samīļoju zirgu, piebāzu pilnu ar kārumiem, nomainīju segu un braucu mājās.

ārā ir nenormāli skaisti. tieši tāda ziema, kā man patīk. ir gana daudz sniega un patīkami, ne pārmērīgi, mīnusi. viss skaists, balts, mierīgs un kluss.

koronavīrusa ziņās:
dotais lielums - piebāzts pasākums mazā telpā, 3 cilvēki ar visnotaļ identiskiem simptomiem, bet
man - divi dažādi mājas testi pozitīvi
K - divi dažādi mājas testi negatīvi
ex - divi mājas testi negatīvi

simptomi - sāpošs kakls, klepus, puņķi, ciet deguns, temperatūra ap 37 (Š. arī augstāka). es kopumā neticu, ka vismaz mums ar K nav viens un tas pats. galu galā mēs ne tikai bijām vienā koncertā, bet arī guļam vienā gultā.
vissūdīgāk jutos ceturtdien, vakar spēju arī daļu dienas apdarīt kkādus steidzamus darbus kompī. šodien hvz. esmu ļoti slikti gulējusi, jo K bija (joprojām ir?) migrēnas lēkme un man bija ciet deguns. manliekas, ja būtu labi izgulējusies, būtu diezgan ok. tagad nesaprotu kā man būt. braukt uz Savvaļu un tupot maskā, kaut kādos krūmos, paskatīties Tesu vai nebraukt.
katrā ziņā pagalmu atraku no sniega, lai var izbraukt fordu. rokot gan brīžam likās, ka paģībšu. daudz tā sniega un smags un apakšā tāds lipīgs ledus. vēl jau gan nav teikts, ka fords vispār pieleks.

vakar gāju ar kājām no centra caur Vecrīgu uz Tesas koncertu Ansamblī. Ansamblī satiku Edzi, Šakāli un Vanagu, ar Vanagu diezgan daudz arī nopļāpāju. tas viss kopā aizrāva baigā tripā down memory lane. par laiku, ko šobrīd izjūtu kā laikam lielāko dirsu savā dzīvē. posms ~ 7. klase līdz ~ 2. kurss. man tagad paliek ļoti bēdīgi domājot par sevi tajā laikā. viss, ko man toreiz vajadzēja bija drošības sajūta un sajūta, ka man ir kaut kur vieta šajā pasaulē un arī mazliet robežu, kas palīdz to drošības sajūtu iezīmēt. bet nekā no tā visa nebija. bija ļoti daudz trauksmes un nedrošības. bija ļoti, ļoti daudz alkohola. bija toksiskas attiecības ar vecākiem vīriešiem, gan romantiskas, gan draudzīgas. man laikam likās, ka es varu izglābt viņus visus, bet nebija neviena, kurš glābtu mani. nē, nu labi, patiesībā jau tajā laikā bija ļoti daudz iespēju un potenciāla visādām nopietnām nepatikšanām, bet kaut kas jau mani vienmēr drusku pieskatīja un nekas pavisam ļauns un drausmīgs ar mani nenotika. man arī nav nekas praktiski ne pret vienu no tā laika draugiem, lielākoties priecājos ar viņiem reizi miljons gados saskrieties. viņi visi vienkārši bija tikpat nelaimīgi un apmaldījušies. dzēru es nenormāli daudz, tā ļoti izmisīgi, līdz bezfilmām. es sāku dzert laikos, kad jebkādu alkoholu varēja nopirkt visu diennakti kādā no gana daudzajiem diennakts veikaliem un nebija aizliegts dzert uz ielas. es vadīju savas dienas staipot pa Vecrīgu pilnīgi piedzērušos bundzieniekus uz viena pleca un viņu šķīvjus uz otra pleca, pati būdama piedzērusies. vāļājoties beksteidžos un mēģu telpās, visādos Vecrīgas pakšos un gaģušnijos komunālajos dzīvokļos. esmu gulējusi uz soliņa pie Pēterbaznīcas. mājās iet nevarēju, jo biju teikusi vecākiem, ka pie klasesbiedrenes skatīsimies filmas. 12. klasē es biju bastojusi trešo daļu stundu. tolaik varēja tikt cauri ar roku rakstītām "vecāku" zīmēm, kuras rakstīja Šakālis (pati nerakstīju, lai skolotājas neatpazīst manu rokrakstu). vecāki neko daudz neiejaucās. manliekas, viņiem bija no manis bail. viņi nezināja, ko darīt un tāpēc nedarīja neko. vienkārši gaidīja, kamēr man "pāries". tētis sēdēja pie televizora. mamma vilka vezumu, uztraucās par brāli, kurš jau bija emigrējis uz Londonu, aprūpēja vīramāti, kas bija slima ar asins vēzi (un nekad nebija pret viņu izturējusies labvēlīgi - tāds labs paraugs tam, ka vajag ciest un glābt cilvēku, kurš tev nav ne mīļš, ne izturas pret tevi labi) un, kad viņa nomira, tad uz laiku pārvācās dzīvot uz Smilteni, lai aprūpētu un pieskatītu manu vecomammu viņas pēdējos dzīves gados. ok, tētim besīja Šakālis, viņš tipa nedrīkstēja pie manis nākt, tētis droši vien juta cik viņi līdzīgi. bet mēs sagaidījām, kad tētis aiziet gulēt un nācām. ja tētis neparedzēti iebrauca mājās pusdienlaikā, tad Šakālis vnk pasēdēja skapī vai zem rakstāmgalda. man likās, ka es nevienam neinteresēju. par spīti bastošanai, ar skolu es tiku galā labi. sūdīgas atzīmes bija tikai algebrā, ģeometrijā un vācu valodā, citos priekšmetos no 7 uz augšu. matemātikā, jo tur tomēr nederēja tāda asortēta pieeja studijām, bet vācu valodā, jo mēs kkā sadirsāmies ar skolotāju. es tajā laikā vispār nesmējos. tikai vīpsnāju. un neraudāju arī nemaz. manliekas, es biju (un gan jau joprojām esmu) pilna ar drausmīgām, izmisīgām dusmām, bet man bija iemācīts, ka nevajag dusmoties un man likās, ka es vispār nedusmojos.
es tagad jūtu dusmas domājot par to visu. man gribas savu tā laika sevi ļoti, ļoti samīļot un arī drusku sapurināt un pateikt, ka alkohols nepalīdz un, ka nevajag nevienu glābt, bet vajag rūpēties par sevi un, ka es esmu enough. es priecājos, ka esmu tālu no tā posma, es esmu krietni augusi spējā par sevi parūpēties. man it kā pat grūti tieši identificēties ar savu tā laika sevi. es atceros, bet nejūtu to kā "es". kaut kādā mērā liekas, ka es vienkārši ļoti labi atceros un pārzinu kāda cita cilvēka dzīvi, pret kuru izjūtu lielu līdzcietību un līdzjūtību. bet es nevaru arī teikt, ka esmu pilnībā tikusi vaļā no sajūtas, ka neesmu enough un, ka nekur pa īstam neiederos un nevienam pa īstam neinteresēju.
nākamajā dzīves posmā es turpināju tikpat drausmīgi daudz dzert, bet tas bija laiks, kad biju sadraudzējusies ar salaspiliešiem, ar kuriem bijām visi +/- vienaudži un tas bija kaut kā daudz priecīgāk. visi bijām no kaut kādām ne visai veselīgām ģimenēm, bet rūpējāmies viens par otru un ļoti daudz smējāmies. smējāmies un papildus dzeršanai arī praktizējām kaut kādas dzīvespriecīgākas aktivitātes - daudz braukājām ar riteņiem, spārdījām bumbu, spēlējām badmintonu, vazājāmies apkārt pa mežiem utt. tur es beidzot dabūju kaut kādu iederēšanās un iekļaušanās sajūtu. ka viens par visiem, visi par vienu. paldies viņiem par to.

fun fact - Šakālis joprojām zina no galvas manu telefona numuru. nebiju viņu satikusi/komunicējusi gadiem.

p.s. man liekas, ka tas, ka Vanags nekur neko nedzied ir drausmīgs nenormāli krutas balss veists. uztaisiet, lūdzu, kāds grandža grupu un uzaiciniet viņu par vokālistu. viņam pašam arī ļoti gribas dziedāt. bet Gelousy ir pajucis, jo Pāvils tagad dzīvojot Vācijā, Ķauķis nomira un pārējie kkā nevarot normāli savākties.

un tad jau pie reizes arī vēl trešo ierakstu.
* nedēļas sākumā bija Līgu radošā nometne "Stiebriņos", apvienojumā ar apmēram ikgadējo Amandas v.d. un veļu vakaru. drusku pamocījāmies ar introverto Jāņu programmu, kaut kā nebija ideju, bet beigu beigās palikām pie tā, ka galvenais instruments būs harmonijs. kaut ko uzreiz arī ierakstījām. tas gan sarežģī dzīvā izpildījuma iespējas, bet par to domās, kad pienāks laiks. sabarojām veļus. nākamajā rītā viss bija apēsts, izņemot granātābolu (izlobītā agregātstāvoklī) un nebija izdzerts arī Valmiermuižas šokolādes stouts (es arī nevaru to iedzert).
* visu laiku līst, joprojām stāv miljons nedarītu darbu dārzā, ko būtu tomēr foršāk izdarīt rudenī, nekā atstāt uz pavasari, kad būs jau pavasara darbi jādara. vakar paspēju drusku paravēt (novembra vidū, bļe), šodien gāju grābt lapas, bet visu laiku lija, atmetu ar roku un gāju iekšā.
* bija uzpeldējis Decibels. kopumā normālā stāvoklī, bet šķiet, ka atkal saaktivizējusies tā viņa sāpošo/iekaisušo smaganu problēma, jo visu laiku ļoti siekalojās un ēst neēda. bet pagulēja drusku ar mani gultā un bija jauks.
* zirgs joprojām traks. es kopumā nevaru viņu novaldīt, vairāk jūtos kā pasažieris, nekā vadītājs. nē, nu protams, kaut kādas normas viņš ievēro, bet lēkšos pa lauku man īsti nav nekādas teikšanas. tas nav labi. viņdien izgājām apvidū, viss drausmīgi pielijis, pamats dziļš un dubļains. atradu sausāku maliņu, kur palēkšot, lēkšojam, priekšā liela žļampa, gribu piebremzēt, bet kungs purina galvu un skrien vēl ātrāk. viņš tā nav darījis kopš laikiem, kad tikko iepazināmies (t.i. pirms gandrīz 13 gadiem). izlēkšojāmies gan pa to žļampu, gan vēl citām žļampām, kas nav baigi veselīgi stiegrām un locītavām. viņa vecumā būtu labi iztikt bez bezjēdzīgām traumām. kad apstājāmies, sabļāvu uz viņu diezgan dusmīgi. domāju par to, kā tas korelē ar maniem sapņiem par stihiskajām, melnajām fūrēm un izbēgušiem jaunzirgiem un problēmām ar mašīnām reālajā dzīvē. kaut kāda aizvien niknāka cīņa par hegemoniju starp stihisko (un ļoti iespējams arī radošo) un intelektuālo, drošo, komfortablo (un ļoti iespējams stagnējošo).
* ar terapeiti runājām, ka iespējams esam izsmēlušas onlaina iespējas. man viņa ļoti, ļoti patīk, bet attālinātais process ļauj man distancēties un neveicina tādu īstu līšanu laukā no čaulas/bruņām/novecojušiem pašsaizsardzības mehānismiem. ļoti labprāt ietu pie viņas klātienē, bet viņa dzīvo un pieņem Liepājā. nezinu, ko darīt. man galīgi negribas meklēt citu terapeitu un skaitīt visus savus pātarus no jauna. man īstenībā liekas, ka man šobrīd vajag kustību terapeitu. kaut ko somatisku un kustīgu. bet man ļoti riebjas saderīga terapeita meklēšanas process. esmu diezgan izvēlīga + nevaru atļauties neko baigi dārgu. īstenībā neko nevaru atļauties.
* kaut kāds stulbs posms šobrīd.

runājot par ēdienkarti "novembris", vakardien, piemēram, ēdām vareņiku kariju. lai cik dīvaini tas neizklausītos, ļoti, ļoti garšīgi. tas dzima no vairāku apstākļu sakritības. šie apstākļi bija - PMS, pelēka un mikla novembra diena, pabūšana ārā kādu laiku, vēlme pēc kaut kā vienlaikus drusku džankīga, bet tajā pašā laikā bagātīga un sildoša, kas turklāt ir viegli un ātri pagatavojams. tātad:
uzkarsētā eļļā apcep ingveru, ķiploku, puravu (viss sīki sagriezts) un dzeltenā karija pastu. piegāž bundžu kokospiena un apmēram tikpat tomātu pastu (man īstenībā bija sablendēti tomāti savā sulā, nenosakāms daudzums, kkad palicis pāri un iebāzts saldētavā). kad šis viss uzsilis, iemet tur sauju (vai divas) saldētu zaļo zirnīšu un saldētu/iepriekš atlaidinātu tofu, kas saplūkāts gabaliņos (saldēšana drusku maina tofu tekstūru, viņš paliek tāds čaganāks un vistīgāks). vēl piemet kādu laima lapu un iespējams vēl kaut ko, ko šobrīd vairs neatceros. kad tas viss sāk burbuļot, ieber tur paku vareņiku ar kartupeļiem un sēnēm (ļoti iespējams, ka kaut kādi austrumnieciski pelmenīši tur iederētos labāk, bet kas nu man bija saldētavā, to arī izlietāju). uzliek vāku un pasutina mērcē kādas 10 min. ik pa laikam apmaisa, jo ciete no vareņiku mīklas mērci iebiezinās un, ja panna tāda seklāka, var pieraut pie apakšas. kad vareņiki gatavi, tad ēd bagātīgi pārkaisot ar svaigu kinzu no dārza. brīnišķīgs PMS ēdiens, bet iztēlojos, ka varētu arī uz pohām ļoti labi aiziet. galvenais, ka praktiski nekādu pūļu.

pieliekamajā vēl ir drusku dārza gurķi. neatceros nekad tik ilgi bijušus. protams, strauji zaudē tvirtumu, bet tzatziki aiziet ļoti labi. tomātu arī vēl gana daudz. gan gatavu, gan vēl gatavošanās stadijā kastē. nupat apēdām pēdējās dārza paprikas, vēl palicis viens baklažāns. pagrabā vēl daudz kabaču. tie gan arī sāk bojāties, jo diezgan daudz nācās noņemt tādus pusgatavus. šodien tako salātos ēdām salātu no dārza. bija gan jau tāds uz pāraugšanas robežas. vēl ir kinza, pētersīļi, selerijas. siltumnīcā pašsasējušies salātu bērniņi. nevar saprast, ko darīt ar puraviem. parasti atstāju ārā un ziemā ņemu pa taisno no dobes. bet pagājšziem uz pavasara pusi stirnas nograuza, ko nebijām paspējuši vēl apēst. laikam brīvos brīžos (ko?) jāvelk pa kādam nost, jāgriež un jāliek saldētavā.

aizvakar no rīta braucu uz treniņu. ja neskaita pāris klusus, bet neierastus trokšņus bedrēs netālu no pagrieziena uz grantinieku, neko neparastu nejutu. 20 min pēc ierašanās stallī tika pamanīts, ka volvo ir pilnīgi, pilnīgi mīksta pakaļējā riepa. ar staļļa saimnieces tēta palīdzību uzliku zapasku bet viņa neizskatījās tāda ļoti pārliecinoša garākam ceļam (es saprotu, ka viņa tam arī nav domāta, bet ar forda zapasku, esmu nobraukusi diezgan garus gabalus). sarunāju, ka kamēr esam treniņā K atbrauks un samainīs mašīnas, jo man pēc treniņa bija jābrauc uz Rīgu un naktī mājās. atbraucām no treniņa, iekāpu fordā (kariete bija pārvērtusies par ķirbi) un braucu uz darbu. turpat netālu no Valmieras, apdzenot fūri, dzirdēju ne visai skaļu paukš. pirmais, kas ienāca prātā - sprāgst riepa, tūlīt būs dirsā, bet nekas nenotika. tikai mašīnai pazuda jauda. karoč, atkal nokrita kaut kāda tā gaisa padeves šļauka. fordam šī problēma ik pa laikam ir bijusi jau kopš mūsu attiecību pirmsākumiem, vismaz tas nav nekas traģisks un servisā to uzsprauž atpakaļ pa ~dešuku. bet nu, jā esot ceļā tas nav nekas patīkams. pa līdzenu ceļu nekāda vaina, bet tiklīdz sākas kalns, tā atliek vien rezignēti vērot kā visai strauji krītas ātrums (un ignorēt to kā visi aizmugurē braucošie mani džadžo) un īsti nepalīdz nekāda mešana zemākos pārnesumos. nu drusciņ, drusciņ palīdz. mājupbraucot, Amatas kalnā uzkūlos ar trešo ātrumu un kādiem 60 km/h, lai gan lejā krietni ieskrējos. volvo riepā tika atrastas divas naglas. diez kaut kur uz ceļa vai dāvana no jumta cilvēkiem - viņi tā arī ne ar kādu magnētiņu ap māju nenostaigāja, esmu salasījusi saujām naglu, bet kurš tad var grubuļainā un daļēji zāļotā placītī, kur stāv mašīna, visas atrast un ieraudzīt.

pagājšnakt sapnī redzēju, ka braucu invalīdu ratiņos uz autobusa pieturu - pa šosejas malu piķa melnā tumsā. pēkšņi man blakus apstājas milzu fūre bez gaismām. tā ir mani pamanījusi un apstājusies, ja nu es gadījumā vēlos šķērsot šoseju. es nevēlējos, vien vicinājos ar rokām, cerībā, ka fūres vadītājs sapratīs, ka brauc bez gaismām un ieslēgs tās. neieslēdza. tā fūre bija vēl tumšāka par nakti. citā nesenā sapnī četras reizes noķēru un atvedu atpakaļ izbēgušu jaunzirgu. un rīkoju ballīti sterili izbetonētā pagrabā bez izejas un bez logiem.

man liekas manī vienlaicīgi ir milzīga vēlme sastingt un nekustēties un kaut kāda akumulējusies apspiesta un apslāpēta enerģija, kas pamazām kļūst aizvien sprādzienbīstamāka. ļoti negribas kaut kādā brīdī attapties kā fūrei kas bez gaismām traucas pa šoseju naktī. negribas būt invalīdu ratiņos un negribas arī būt jaunzirgam, ko atkal un atkal iespundē stallī vai dzīvot/līksmot pagrabā bez izejas un logiem.

kārtis teica, ka atbilde ir traukā un apokalipsē.

ārā ir pilnīga tumsa un liekas, ka varētu līst gultā, paskatīties kādu filmu un likties uz auss. bet pulkstens vēl nav pat pusseši, bļe

Es vispār atceros gadu, kurā sniegs uzsniga 26.10. un nenokusa līdz aprīlim. Vēl maija sākumā šur tur varēja atrast sniega paliekas ēnainās ceļmalās. Visdrīzāk tas bija 2010/2011. gada ziemā. Varbūt 11/12.