*

K šodien bija filmēties Kultūrdevā, bet mani nofočēja ar kultūras ministri. dzīve iet uz augšu.

*episkākā ziemeļblāzma ever. episkākā par pavasara episko ziemeļblāzmu. ar aci labi redzama manā pagalmā, par spīti spilgtām ielas gaismām;
*pēdējā laikā visu laiku zūd šķiltavas. pērku tik jaunas. šodien no kaut kāda paralēlā universa materializējās visas pazudušās. tagad man ir daudz šķiltavu. esmu šķiltavu magnāts;
*pirms kādiem trim mēnešiem, kādā no gaudu postiem rakstīju, ka neprotu strādāt slikti. tagad protu. nelepojos;
*citas lietas not sure kā aprakstīt. tāpēc klusēju.

*vasara beidzās tai naktī ar biezo miglu;
*pagājšnedēļ notika diezgan klasiska Galzoniāde;
*drusku paravēju. augstajā dobē, kurā auga zemās sviesta pupiņas no zemes izķeksēju palielu speķa gabalu. nu tādu ābola izmērā, tikai ne apaļu. balts speķītis, ar mazliet ierullējušos ādiņu vienā sānā. vispār nesaprotu - kā? kāpēc? wtf?
*K no somas izleca pele un paskrēja pagultē;
*šon bijām pie notāra;
*ja ekvinokcijas dienā Sauriešos bija tiešām silts ūdens, tad šovakar Klievī jau pizģec auksti;
*nopeldēju katru dienu 4 mēnešus. no maija vidus līdz septembra vidum. izņemot 7. septembri. man tad bija pohas un citas prioritātes. turpinu peldēt joprojām, bet ne katru dienu. varētu katru, bet man tiešām zajebal visu laiku plānot loģistiku. + tā tumsa;
*jā. jau tik daudz tumsas. vispār neko nevar paspēt;
*šī bija sarežģīta un mokoša vasara. bet arī neticama, brīnumaina un romantiska. rudens un ziema arī būs sarežģīti, bet ļoti ceru, ka vismaz ne mokoši;
*beidzot sanesu iekšā istabas puķes un beidzot ir sakrāmēta malka;
*ļoti gribas, lai entropija mazliet pierimst. un atrast kaut kādu centrtieces punktu, kurā varētu brīdi pastāvēt mierā. neko nerisināt. citādi es lielākoties nodarbojos ar centrbēdzi. lai gan tajā visā ir arī kaut kāda netverama sajūta par tuvošanos centram - vienlaikus bēgot no tā.

viss būs kārtībā

saplīsa mīļākā kafijas krūze
atsāku kustināt zirgu (pie rokas, soļos)
laikam sākās 3. sezona - man vairs negribas pīpēt. un es spēju ēst

Ir 13. septembra nakts, līst silts, silts vasaras lietus un mums gultā ieleca milzu varde.

bet tā vispār daudz foršas kultūras pēdējā laikā:
Straume
tad vienā dienā KVFR "Saulainais stūrītis" un “Vientulības simfonija S.O.S.” (kaut kā labi viena otru papildināja)
un tad citā vienā dienā - no rīta Tesas/Oltes filmas skrīnings un vakarā Eglīša izstāde (arī labi viena otru papildināja)

tikko tumsā, lietū, ar plikām kājām mīcoties pa puvekļiem garā zālē, lasīju ābolus (jo es šobrīd neprotu dzīvot tā, lai to darītu pa gaismu, kad nelīst un kamēr viņi nav kļuvuši par pilnīgiem puvekļiem, savukārt, vīrs neprot dzīvot tā, lai nopļautu zāli) un sajutos drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi dusmīga.

zajebal plānot loģistiku

notriekto zvēru caurviju motīvs nelaiž vaļā.
kaimiņienei pirms brīža pie mājas notrieca kaķeni. pavisam. Rikardo esot gājis bakstīt, lai ceļas augšā.

vai, ja gana ilgi berzēs lampu PAR starmeti, uzradīsies džins un izpildīs kādu vēlēšanos? vienu jau izpildīja. pat bez PARa. patiesībā varbūt pat pietiktu tikai ar pašu PARu. karsta zeltainbalta gaisma, kas koncentrētā kūlī izgaismo tumsu. dod siltu drošības sajūtu. tikai, kurš maksās elektrības rēķinu? man nekā nav. man vispār nekā nav. tikai bifeļu bars, kurš turpina nēsāties apkārt tumsā. viņu elpas joprojām smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. soļi dun kā Salaspils memoriāla metronomsirsniņa. tikai miljons reižu ātrāk un vairāk. kāpēc par siltumu un gaismu un drošības sajūtu vispār būtu jāmaksā? tam nevajadzētu būt dzīvošanas pamatpaketē? bet nav, nē. iespraud to sasodīto PARu un ščoķiks griežas.
uztraucos par savu bifeļu baru tumsā. viņi skrien un nedomā un kādu no viņiem var notriekt. "tavs laiks pienāks tai stundā, kad augšāmcelsies visi uz šosejas notriektie zvēri". tavs laiks? bet varbūt manējais? varbūt tas ir par mani pašu. es saprotu, ka kāds no bifeļiem jau ir notriekts. nešpetnais ford mondeo. mēs sēžam tumsā ceļa vidū, turu viņa galvu klēpī. džinsas asinīs. tāpat kā 2008. gada 1. martā. visu dienu gribas raudāt. bet neprotu. nav brīv. man vajadzētu salabot aplokus, pārliecināties, ka tajos pietiek ēdiena un ūdens. un tad sameklēt visus savus skrienošos bifeļus, pārbaudīt vai nav savainoti, samīļot un ielaist aplokā. bet ir drausmīga, drausmīga tumsa. neko nevar redzēt. es nevaru atļauties ieslēgt PARu. un viens no bifeļiem jau ir notriekts. tāpat kā āpsis. tāpat kā mazais bezvārda dzīvnieciņš. varbūt vienkārši turpināt sēdēt ceļa vidū un gaidīt, kad tiks notriekti viņi visi.

KĀRLIS: Tajā brīdī no mašīnas rādžiņa atskanēja tā Eltona Džona dziesma. Atvērās durvis. Es iekāpu mašīnā paņemt aizmirstās atslēgas. Pēkšņi durvis aizcirtās. Es raustīju durvis, bet tās nevērās vaļā. Es biju ieslēgts.
INESE: Es stāvēju pie mašīnas, kurā bija iesprostots Kārlis un nezināju, ko iesākt.
KĀRLIS: Iekaucās motors un mašīna pati no sevis sāka braukt prom.
INESE: Es centos tai skriet līdzi, tomēr tā uzņēma ātrumu un es atpaliku.
KĀRLIS: Ford Mondeo man sacīja:
JĀNIS: Tagad tev hana.
KĀRLIS: Bet Inese taču atminēja visas tavas mīklas.
JĀNIS: Man vienalga.
INESE: Visbeidzot meklētāji saprot, ka viņiem nav nekā apslēpta. Viņi zina visas atbildes. Taču šī apziņas skaidrība, kuru ir tik grūti sasniegt, vienlaikus arī padara aklu. Tā sniedz meklētājiem pārliecību, ka viņi var darīt visu, ko grib - tāpēc, ka ka viņi visu redz skaidri. Redz visam cauri. Taču tas viss ir kļūda. Tajā ir kas nepilnīgs.
KĀRLIS: Ābele Silvija, palīgā!
KĀRLIS: Pēkšņi nešpetnā Ford Mondeo priekšā izlēca mūsu vecā labā draudzene ābele Silvija. Mašīna strauji apstājās uz dubļaina meža ceļa. Pie mašīnas pieskrēja Inese.
/K. Mellis/KVADRIFRONS "Mūžīgā izlaušanās", VVTF, 2019/

mēģināju nokratīt savu panikas sajūtu braucot ar riteni. minos augšā pa tikko greiderētiem kalniem, šķērsoju Cērtenes braslu, pisu pa koku saknēm, pa vidam papeldēju. gandrīz notriecu stirnu. vai stirna mani. kā noburta skatījos, kā viņa skrien uz manu pusi un turpināju kustību uz priekšu virzienā, kur mūsu trajektorijām bija iespēja krustoties. nokļuvu līdz kartinga trasei. bija jau tumšs. lielāko daļu trases īsti nevarēja redzēt, tikai nojaust. bet blakus stadionā sākās vēlais treniņš un ierubījās lielie futbollaukuma prožektori. tik daudz gaismas. par brīvu. braucu, skatījos gaismā un iekļuvu loopā. nobraucu neskaitāmus apļus pa trasi - tik daudz, ka paspēju kādas 3x noklausīties brīnišķīgo, bet neizdoto Tesas un Rubeņa ierakstu, par kuru biju uz pāris gadiem aizmirsusi. skatījos gaismā un jutos kā naktstauriņš. nosvilināt spārniņus. ķermenim, protams, vienmēr taisnība. bet viņam ir arī pohui par kapitālismu. viņš zina visu vislabāk, bet prāts nespēj viņam sekot. es tikai ļaujos kartinga trases loopam, tumsai, futbolstadiona prožektoram un Tesai/Rubenim austiņās. 36 kilīši. tumsas cilpas savelkas, gaisma iztek kā liedaga smiltis caur pirkstiem. ziema nāk. treniņš beidzas, prožektorus izslēdz un par brīvu dabūjamā lielā gaisma pazūd. man nepienākas. es neesmu nopelnījusi. man jāpietiek ar apziņu, ka kādā no paralēlajiem universiem, virs Daugavas pie Salu tilta pilnīgi vienmēr nekustīgi karājas pelēkrozā mākonis.

Ābele Silvija, palīgā!

diezgan iespaidīgs kinētiskās enerģijas sastrēgums

bet tā vispār ir tiešām ļoti jocīgi, ka pirmo reizi 17 gadu laikā ir sākusies jauna teātra sezona un man ar to nav pilnīgi nekāda sakara.

un Straume ir nenormāli kruta.
kapibaru esot ierunājis kamielēns.

man gribas sadzerties un iet uz diseni un lekt

vispār man ir darbdiena un man būtu jātaisa prezentācija, kuru neesmu uztaisījusi jau pāris mēnešus un, kura rīt publiski jāprezentē, bet es vienkārši guļu uz muguras uz savas skaistās, jūlijā slīpētās, dēļu grīdas - tajos saules taisnstūrīšos, kuri krīt no loga. kā kaķis. un skatos griestos.

augusts bija diezgan iespaidīgs mēnesis.

šī būs brīnišķīga diena. visu dienu līs, es gulēšu gultā ar kaķi, grauzīšu sēmenes un skatīšos serikus. vai griestos. vai vienkārši gulēšu. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.

runājot par pasaules skaistumu - atkal papļāpāju ar Lomiku. liekas tik neticami un aizraujoši, ka Lomiks ir kļuvis par manu /rūķīguma/ role model.
visādi citādi - es esmu drausmīgi nogurusi. eksistenciāli un fundamentāli.

Pēdējā laikā ļoti cenšos izturēties pret to, ko es jūtu ar cieņu. Nebūt vardarbīgai pret sevi. Manliekas, jūtas ir līdzīgas maziem bērniem. Vai dzīvniekiem. Viņām viss ir īsts un pa īstam, viņām ir sava gudrība un skaistums, bet viņām vajag “pieaugušo”, kas viņas pieskata un novelk drošas robežas un iejūtīgi virza kaut kādā saprātīgā gultnē.
Nu, lūk - manas jūtas šobrīd uzvedas kā pilnīgi satrakojies zālēdāju bars. Es tumsā īsti neredzu kādu - govis tās nav, zirgi arī, šķiet, ka nē. Bifeļi? Visdrīzāk tie ir bifeļi. Un es tiešām nezinu, ko darīt. No vienas puses gribas paņemt pātagu un sadzīt viņus visus šaurā sprostā un pielikt priekšā atslēgu. Nobadināt. Varbūt nošaut? Un tad, lai stāv kaudzē un saulē pūstot smird. No otras - apgulties zemē un vienkārši ļaut, lai viņi mani samin.
Visi aploki ir nonesti, viss ir izbradāts, bars, satraucies, nēsājas apkārt. Tumsā dzirdu viņu elpas, saraustītas un siltas. Tās smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. Man gribētos tos savus bifeļus vienkārši apskaut un cieši piekļaut sev klāt. Kā es reizēm daru ar kaķi. Bet viņu ir daudz un viņi trako un man nav spēka.

Un rīt no rīta man ir tā vienkārši jāpieceļas un jāiet uz darbu.

anonīmo karpmana trīsstūriķu pulciņš