*

nu re - vakar izbubinājos, a šodien uz Revidentu skatītāji bija tīrie enģelīši - smaidīgi, pieklājīgi un VISI, kam prasīju, zināja uz kādu izrādi atnākuši. tik pāris bi sajaukuši zāles, bet nu tas tā.
prieks ar tādiem strādāt.

ā p.s. par tiem vakardienas Vientulīgajiem Rietumiem - viņus izrādās balkonā Alvis skatījies, viņam neesot paticis - pateicis, lai noņem no repertuāra. noņēma. tātad vakar bija pēdējā izrāde.

atcerējos vakar vienu ainiņu no savas bērnības - līdz pat vidusskolai mani visos skolas brīvlaikos bez ierunām sūtīja pie vecvecākiem uz Smilteni. otra vecmāmiņa, jeb kā mēs viņu saucām - tetamamma, vēl strādāja par baigo direktrisi iekšlietu ministrijā un kad viņa vasarā ņēma pāris nedēļu atvaļinājumu, kuru parasti pavadīja Turaidā pie saviem vecākiem, ta pievāca arī mani uz turieni. man tur parasti ļoti patika - veca, mazliet skērī māja ar daudziem tumšiem kaktiem, apkārt plaši lauki un meži, vecvecmamma, no kuras man bija bail (jo viņa slikti dzirdēja, bet es biju kautrīga, runāju klusi un tā mums nekad nesanāca komunikācija. viņa vispār lielāko daļu laika pavadīja savā istabā lasot vecas pasaku grāmatas) un vecvecpaps, kurš man vienmēr pirka papīru un zīmuļus.
nuvo un vienā vasarā tur bija ļoti savairojušās peles. vecvecpaps lika slazdus un gandrīz katru rītu bija pa vienam vai vairākiem upuriem. es tad tos peļu līķīšus savācu (viņš arī man laipni viņus atdeva, speciāli gaidīja, kad es modīšos) un nesu mežmalā aprakt. biju iekārtojusi veselu peļu kapsētu - mēģināju pat no žagariņiem krustiņus taisīt un liku uz kopiņām puķītes. reizēm vācu arī peļu nelaiķus no pļavas - mums bija tāds melns suns Lācis, kurš baigi raka lauku peles no alām ārā un ta skrienot pa pļavu citreiz varēja uzdurties tādiem maziem kamoliņiem ar beigtām, tikko dzimušām pelītēm. bet tad, droši vien tāpēc, ka es viņas pietiekami dziļi neapraku, kapsētas tuvumā parādījās tāda sāji salkana smaka, kas man ne visai patika un es savu kapu rotaļu pametu. cik man toreiz bija gadi, es neatceros, bet tā varēja būt kāda 1. - 3. klase, manuprāt.

vēl par Turaidu un dzīvniekiem - vecvecvecāki dzīvoja tipiskā viensētā, bet kādu gabaliņu tāļāk bija tāds, kā mazs ciematiņš ar vairākām mājām. vienā tādā dzīvoja Spundenes tante. viņai bija kādi 8-12 mazi, plušķaini šuneļi un katram no tiem viņa bija iemācījusi kādu triku. man vienmēr šausmīgi gribējās, iet pie viņas ciemos un skatīties uz tiem sunīšiem, bet man gandrīz nekad to neļāva, jo tai mājā čumēja un mudžēja no blusām. ja arī kādreiz tiku par tiem suņiem pabrīnīties (vienam bija tādas zilas, zilas acītes), tad pēc tam visas drēbes bija uz reiz jāvelk nost, jāmet ūdens bļodā un pašai arī jāmazgājas.

es būtu ļoti, ļoti, ļoti priecīga, ja šitāds laiks būtu visu atlikušo ziemu. ja ir šitā (silti, saulaini, nešļuraini), tad manis pēc tā ziema var vilkties līdz pašam aprīlim.

pārnācu tikko no jāšanas treniņa. nenormālnobridos pa sniegu - visas taciņas uz stalli aizputinātas, brīžiem sniegs pāri ceļgaliem. redzēju atkal stirniņas ļoti tuvu paskrienam garām.
vispār vairs negribas jāt ar segliem. foršāk bez. ar katru reizi uzsēde paliek drošāka, stabilāka un automātiskāka un vairāk var domāt par vadību.
un manī sāk iemist pārliecība, ka, ja kāds cilvēks ir atnācis pirmo reizi jāt, tad viņam vajag iedot vecāko, mierīgāko un godprātīgāko zirgu - bez segliem. lai sajūt, kā tas zvērs kustās un kā kustēties kopā ar viņu, lai sajūt, ka viņš ir dzīvs, silts un ar ļoti jūtīgu ādu, lai sajūt cik viņš ir nomierinošs.