Comment parler des livres que l'on n'a pas lus?
mjū: Björk - Crystalline (Omar Souleyman Remix)
man ļoti patīk tas, ko misjē Bažārs, vai kā nu viņu transkribē, raksta savā grāmatā "How to talk about books you haven't read" (un par ko parasti runāt ir nepieklājīgi):
"(..) the concept of nonreading is itself unclear, and so it is often hard to know whether we're lying or not when we say that we've read a book. The very question implies that we can draw a clear line between reading and not reading, while in fact many of the ways we encounter texts sit somewhere between the two. (..) To varying degrees, books we've skimmed, books we've heard about, and books we have forgotten also fall into the rich category that is non-reading."
funkcionālā ziņā - lai sāktu sarunu praktiskā līmenī - droši vien, bet es vairāk par iekšējo.
piemēram, savā mūžā esmu izlasījusi ļooooti grāmatu, bet, ņemot vērā manu draņķa atmiņu, prātā no tā ir palicis ļoti maz. vai var uzskatīt, ka es tās vispār esmu lasījusi? kas ir tad, ja par izejas punktu pieņem nevis fizisku lasīšanas aktu, bet gan to, kādas iekšējas izmaiņas ar tevi tā iespaidā ir notikušas? tādā gadījumā grāmatas, kuras ir lasītas un ir aizmirstas savas ietekmes uz tavu dzīvi ziņā ir apmēram tanī pašā līmenī, kā tās, kuras fiziski lasījis varbūt arī neesi, bet kas ir veidojušas vidi tev apkārt. (banāls piemērs - Bībele.)