precējusies. ir bērns.
palicis prātā druškas teiktas par situāciju, kad viņas draudzene uz viņu apvainojās par to, ka pārāk maz palīdz, jo viņai tikko sīkais piedzimis uz ko draudzene skarbi pateica, ka saprot, ka viņai nav viegli, bet līdz ar cita bērna dzimšanu neapstājas viņas dzīve.
jap, jap. neprasu, lai citu dzīve apstātos. pat ļoti to respektēju. cenšos pieņemt, ka mums ir tāda sabiedrība kā ir, kura nemīl bērnus un nepieturēs veikala durvis ratiem. ok, lai tā būtu. es vnk tam senāk nepievērsu necik uzmanības. man ar ne visai tīk sveši bērni.
tik tagad, kad mani pašu tas skar un mans pārstilīgais hispterbrālis kārtējo reizi uzmet, nu vot tad šķiet aplauziens.
nu būšu godīga, ka man vajag to palīdzību no zāles un tiešām ļoti noderētu kāda draudzene savreiz. bet zinu, ka kamēr pašām nebūs, nav iespējams saprast šito. reāli neprasu citiem. normālā hc dzīvoju.
čau, bērnu nīdeji :)