visi te kā saspiedušies ar to tulkojumu tematiku. ja viens nesaprot, pēc kādiem kritērijiem iespējams konstatēt tulkojuma plaģiātismu, tad es nesaprotu, kāda velna pēc vispār piecreiz tulkot vienu un to pašu tekstu? grāmatu uz pasaules trūkst, vai? tā kā grāmatu uz pasaules netrūkst gan, tad spēju iztēloties vien divus šādas rīcības motīvus, proti, a) zemiskākās un b) cēlākās jūtas. bet jebkurā gadījumā katra nākamā teksta versija vairumā gadījumu būs tikai revision, jo no oriģināla jau tāpat nekur tālu neaizbēgt. par tulkojumiem tos visdrīzāk dēvē tikai formālu apsvērumu dēļ, jo teorētiski tie aizvien ir tulkojumi + lai k-ko šādā tekstā uzlabotu/precizētu, noteikti nenāk par ļaunu iemest aci oriģinālā un saprast, kas tur ir rakstīts. tak što, manuprāt, vienīgais, par ko vispār var spriest attiecīgajā situācijā, ir cilvēks.