tas bija laikam tieši nometnē, kad stella no rīta brēca un es jutos tik laimīga, ka man nav tas bērns jāvāc :D

(Reply to this) (Thread)

:D
Jā, nu, piemēram, nometne varētu būt tāds klasisks piemērs, nu tb pieaugušie katru nakti uzvedas tā, ka policija jāsauc, bet kreņķis (teorētiski būtu, ceru, ka nebija) par zīdaini, kas vienu rītu pabļaustās

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es jau teicu, ka nebiju, es biju laimīga to dzirdot un ļaujot sev par to nelikties ne zinis :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man pat liekas, ka tu viņu kādu pusstundiņu pavāci. (Vai arī es vienkārši viņu pofigā kaut kur atstāju un iedomājos, ka kāds viņu skatās? :D)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tu teici, lai es viņu mazu mirklīti paskatos, un pēc apmēram 10-15 minūtēm es sapratu, ka esmu iekritusi lamatās :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sorrī :D

(Reply to this) (Parent)

tā kā esmu palaidusi garām visu diskusijas karstumu, un mana nostāja ir pret sabiedrības daļu diskrimināciju, te kaut ko piebildīšu.
kā šajā vidē, kur cilvēki īgņojas par vienkārši bērnu, kurš uzvedas kā bērns, ir būt par vecāku slimam bērnam un izvest laukā, piem, savu aurojošo daunīti? Rīga joprojām ir tāda padomju pāķu pilsēta, kur liels cilvēku procents dusmojas uz jebko, kas atšķiras no normas vai paša kompleksiem.
būtu forši ievērot kaut kādus noteikumus un citam citu nebesīt / netraucēt, bet tam būtu jābūt uz saprašanos, nevis nesaprašanos bāzētam lēmumam. blakus galdiņam bieži vien to bērnu nomierināt un iepriecināt ar kādu jocīgu seju ir daudz vienkāršāk nekā nomocītajam vecākam. un uz tādu pretimnākšanu gribas arī atbildēt ar smaidu un dažreiz pie kafejnīcas ieejas izlemt - ai, nu, labi netraucēsim šim vecajam pārim svinēt kādu jubileju, pāriesim pretējā ielas pusē, kur jau kāds ir ar bērnu.

(Reply to this) (Thread)

Nu, teorētiski. Praktiski es jau kādu mēnesi regulāri vedu bērnu mājās ar diviem sabiedriskajiem, un neesmu saskārusies ar nekādām riebeklībām no citiem cilvēkiem, visi skatās un smaida, un neviens pārmēru nešujas, ja mazā sāk runāt par kakām vai kādreiz drusku ieņerkstas. Arī ar bērna publisku barošanu vai vešanu uz pasākumiem man nav bijušas nekādas problēmas. Tas, ka cilvēki savās cibās un kurtur klusītēm burkšķ, jau ir viņu pašu darīšana, gan jau ka savs prieciņš atlec no tā, ka var izpaust frustrāciju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

turklāt, pusaudži tais pašās vietās mēdz iznesties vēl briesmīgāk, bet tas jau vairs nešķiet nosodāmi :))

(Reply to this) (Parent)

Ai, nu cilvēki vienkārši ir nervozi un nomākti, un reālā situācija viņus patiesībā neinteresē. Tā es sevi mierinu ik reizes, kad ieejot ar Fiju vienalga kur, visi acīmredzami saraujas un noskaņojas, ka tūlīt tas bērns skraidīs,trokšņos un visus briesmīgi traucēs.

(Reply to this) (Parent)

hme.

5.trobusā ik pa brīdim vizinās kāds gaudojošs jaunietis, nezinu viņa diagnozi. Vizinās kopā ar pavadoni. Pēdējo 4 gadu laikā neesmu dzirdējis, ka kāds izteiktu nepatiku par tām skaņām no elles, ko viņš rada.

(Reply to this) (Parent)

Ir bērns un ir zīdainis.
Zīdainim visādas tādas bļaustīšanās ir piedodamas, jo visa viņa uzvedība balstās uz gribu/negribu ēst/kakāt/gulēt/uzmanību.
Toties par tāda bērna ālēšanos, kas jau +/- apjēdz savas rīcības sekas, es gan esmu cieši nikns. Manā uztverē nav pieļaujams, ka bērns var neņemt pierē savu vecāku prasības. JO vecāki (es tā ceru) tomēr savam bērnam vēl to labāko un cenšas viņu pasragāt.

Tā bērnu ālēšanās reāli besī galvenokārt 2 iepeslu dēļ, viens no tiem ir - nah man kaut kur publikā vēl klausīties kāda knēveļa bļaustīšanos, ja mājās to visu esmu jau atklausījies.

(Reply to this) (Thread)

Vot kur jūs tos kretīniskos bērnus izraujat, tas man galīgi nav skaidrs :) Man reizēm reāli šķiet, ka es dzīvoju kaut kādā paralēlajā universā.

Jo nu tas, cik bieži man gadās redzēt bērnu, kas bļaustās/ārdās un pie tam vēl nav manējais, ir statistiski pilnīgi normāli (nu tb katram bērnam laiku pa laikam uznāk kaut kāds psihums, un salīdzinot ar visiem foršajiem, klusajiem, mīlīgajiem un draudzīgajiem bērniem, kas redzēti, tādi psihuma momenti ir tiešām reti).

Bet varbūt tur arī ir tā problēma, nu tb cilvēki nepamana to, ka bērni uzvedas labi, un attiecīgi vienīgais, ko viņi redz, ir neuzvedīgie bērni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē ... nu redz jau arī tos labos, tikai tie sliktie vairāk iespiežas atmiņā. Pat ne bērni, bet fakts, ka bērns ir ķēms. Racionāli tam pieejot, nekā uber jau tur nav, ka reizi pa reizei kāds bērnelis paplosās. Mums katram šad tad uznāk melnie. Tā atmiņa par kāda bērna sliktu uzvedību laikam vairāk balstās uz emocionālā noskaņojuma, jo saviem bērniem tādas izdarības publiskā vietā nepieļauju. Ja šim mājās vajag izlādēties, mierīgi var iziet ārā un apskriet dažus apļus ap māju :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

morāle: vajag izlaist pašam savus bērnus, tad sveši bērni nebesīs :D

/nav jau tā, ka mani būtu baisi izlaisti, kā es te zīmējos

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Gribēju jau teikt, neiztur kritiku, Tavas beibes ir dikti mīļi, jauki un klusi (!) bērni, cik viņas iznācis redzēt. Mazu Džonatanu nevaru komentēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mazs Džonatans salīdzinājumā bija vēl mierīgāks, puse manas audzināšanas bija "tu drīksti pateikt, ko gribi/negribi, un drīksti neklausīt visam, ko tev saka" (es šobrīd varu teikt, ka šī ir vienīgā mana audzināšanas programma, kas ir realizējusies ar uzviju)

Bet mana audzināšana balstās tajā, ka mājas ir drošā vieta, kur var izpildīties pēc pilnas programmas, attiecīgi nekas nav jāpierāda ārpus tām.

(Reply to this) (Parent)

Bet kaut kas tur ir. Kopš pašai ir brēkulītis ļoti, ļoti reti iznāk saskarties ar citiem tiešām uzmācīgi skaļiem. Ar visu 'mob,,ka tik mana neizlemj pastrādāt par pastiprinātāju/pamosties/paskumt līdz' utml. Pirms tam... Bija daži tiešām bļaujošu brēkuļu izbojāti vakari. Vai sabiedrība kļuvusi labāka, vai retāk ejot karma labāka, vai nervi mierīgāki - nezinu.

(Reply to this) (Parent)