Marts 25., 2014
| 09:14 Reizēm ar Džonatanu, viņa Attieksmi un Izturēšanos vienkārši rokas nolaižas un tad uznāk niknums un gribas izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai tam sīkajam šmurgulim ierādītu, ka pieaugušie jāklausa, jo viņam nav izejas. Kaut kā izdarīt tā, lai viņam vai nu ir bail man klaji braukt virsū, vai arī ir skaidrs, ka jāizrāda man kautkāda nebūt Pateicība par to, ka es esmu tāda lieliska māte. Un tad es tā domāju, ka diez vai, ja es viņu salauztu un liktu no manis baidīties/izrādīt pateicību, es vēl būtu lieliska māte. Es atceros šito te gribu cīņu no savas bērnības (kad, protams, es biju mazais kretīns) - nu nebija iedomājams, ka es varētu tā vienkārši pacelt rociņas un pieņemt to, ka pieaugušie noteiks, kā man jādzīvo, tb pat ja objektīvi viņiem bija taisnība, es gribēju darīt tā, kā ir pareizi, tāpēc, ka ir pareizi, nevis tāpēc, ka man tā kāds ir licis.
Šajā gadījumā droši vien es atteikšos no tās huiņu pedagoģijas un audzināšanas, jo (un šito te es atceros no bērnības) vienpadsmit gadu vecumā visa audzināšana jau ir nokavēta, kāds ir, tāds ir, un nebūs te vairs nekādas pārtaisīšanas. Tikai tik, ka var censties nesačakarēt to labo, kas nu ir. Nosaukt to spītību un iecirtību par "mugurkaulu" un pieņemt kā faktu.
Protams, ka būtu patīkamāk, ja viņš pret mani izturētos mīlīgi un jauki, bet nu priekš tam man pagaidām vēl ir meitenes. Ar Džonatanu laikam mani vairs nevieno mātes-bērna attiecības, vismaz ne pozitīvā veidā, un laiks pāriet uz draugu/līdzīgi domājošo attiecībām (izņemot rīta modināšanu un mājasdarbu pildīšanu). Labi, ka mums ir kopīgas intereses (zinātne un kaku jociņi līdzīga humora izjūta, varbūt drusku literatūra) un diezgan daudzas krutas jomas, kurās viņš man saliek vienos vārtos.
|
Comments:
Kā mana vecmāmiņa izteicās, visa pedagoģija galu galā reducējas vienā - pacietībā.
Jā, jo tas reāli ir vienīgais, kas pieaugušajam ir vairāk nekā bērnam. :) Ja paveicas.
nu pirms pāris gadsimtiem padsmitniekam jau bija sava eksistence pašam jānodrošina, kas tur ko brīnīties, ka viņam mātes labie padomi pie kājas. Jāatzīmē gan ka man ar audzināšanu neiet diez ko labāk :)
Nu, tos riktīgi labos padomus iz sērijas "klausies, varbūt pēc astronomijas kursa gribi paņemt Python kursus?" viņš uzklausa ar prieku, problēma (nez kāpēc) ir ar padomiem iz sērijas "aizver muti un ēd!" :D
Stratēģiskā plānošana ir mūsu viss.
Bērnam reiz būs bērni. Tu mazbērnus izlutināsi līdz cilvēciska paskata zaudēšanai un tad izsniegsi tam dikti gudrajam mugurkauliniekam, lai tiek nu galā. Pati pajem popkorna tūti, apsēdies malā un uzjautrinies, skatoties, kā mugurkaulainis rāpjas pa sienu augšup un grauž linoleju.
| From: | usne |
Date: | 25. Marts 2014 - 10:59 |
---|
| | | (Link) |
|
Manas mammas taktika :)
pusaudzim tik ātri augot un mainoties smadzenes, ka viņam pazūd spēja pat uz vienkāršu lietu uztveršanu, piemēram, mātes sejas izteiksmes vai intonācijas nolasīšanu, kuru visbiežāk interpretē kā uzbrūkošu, pat ja tas galīgi tā nav. uztver viņu, teiksim, kā dzemdējošu kaķeni, kam šobrīd galīgi nav līdz tam, ko tu saki :)
man jau šķiet, ka mūsu keisā galvenā problēma ir tā, ka reizēm viņš ir kā bērns un reizēm kā liels cilvēks, un nekad nevar saprast, kad ir kas. un nepareiza attieksme aizvaino.
ar feisu nolasīšanu viņam nekad nav bijis viegli.
aha, man šitas ir tieši ar meiteni (dzimušu ar Dž vienā gadā). dēls ir "dzirdīgāks" (tas gan nenozīmē, ka viņš nevar uzdirst)
jā-at-ievieš paradums iedzert glāzi vīna uz vakariņām, kaut kā tā. *žesc
Tu nevari to sīko apčakarēt?
1) nu, viņa spēja domāt sistēmiski un uz priekšu droši vien ir tāda pati kā man, ja ne labāka, faktiski pa prāta līniju es viņu varu sakaut tikai ar pieredzi - un mācās viņš ātri, tā ka šī priekšrocība arī nav diezko droša 2) viņam ir lielākas likmes nekā man un attiecīgi lielāka motivācija pievērst uzmanību notiekošajam (nu tb es lieku uz spēles kaut kādu daļu savu nervu, kam šajā mājā nav diezko liela vērtība, a viņam no spēles rezultāta ir atkarīga pašcieņa)
faktiski man vienkārši ir jānogaida, kamēr viņam ienāks prātā ideja apčakarēt mammu + izdosies atrast metodi, kā to izdarīt tā, lai es nepamanu [vai arī man ir izdevīgi "nepamanīt"]...
...kas droši vien arī nozīmē "kļūt pieaugušam"
izskatās, ka tu jau iepriekš esi padevusies:)
jā, nu par to jau ir ieraksts.
[pirms šī ieraksta ir bijuši puņķi un asaras, kautiņi un grautiņi, un visādi citādi neproduktīva uzvešanās no abām iesaistītajām pusēm]
Viņš tavu Cibu vēl nelasa?
Nu, ja lasa, tad lai bīstas (par tiem mazbērniem) :)
Man jau nebūtu nekas pretī, ja viņš zinātu/saprastu, kā es jūtos. Un ka, iespējams, saprotu, kā jūtas viņš.
| From: | ld |
Date: | 26. Marts 2014 - 11:08 |
---|
| | | (Link) |
|
nesen uz manu līdzīgu pukstu vairāki ieteica uztvert lietas ar humoru. es it kā nesūdzos par humora trūkumu, bet reizēm man liekas, ka jābūt stingrajai mammai un kaut kā jāreaģē. gala beigās es vienmēr atgriežos pie secinājuma, ka mēs (es) jorpojām esam smilšukastes līmenī. kā toreiz spēlējām ģimenes un vecākus, tā arī tagad - atrodot role model, noskatoties viņa izdarības un ar pārliecību prezentējot tālāk kā savu.
ļoti iespējams es neesmu laba mamma, bet maniem bērniem jāizaug ar tādu kāda viņiem ir.
Es pēdējā laikā pati cenšos pieturēties pie tā humora varianta, un tas strādā dafiga labāk nekā stingrība un dresēšana. Bet varbūt, zini, bērni debesīs izvēlas savus vecākus. (Incanti, kādas tad manējiem vēl bija alternatīvas, tipa "nu vēl tu vari piedzimt par kurmi, arī ļoti mīlīgs zvēriņš")
| From: | ld |
Date: | 26. Marts 2014 - 11:39 |
---|
| | | (Link) |
|
kāpēc Tu domā, ka Tu esi nākošā aiz kurmja hierarhijā?
nē, es kāreiz esmu PIRMS kurmja, es tā pieņemu, ja. tiesa, kurmju bērni ir izvēlējušies kurmjus, tā ka ko es varu zināt. :) |
|
|