100 garlaicības gadi

Kaut kad šonedēļ pamodos agri no rīta un dzirdēju, kā lietus dragā zemi. Gulēju un klausījos, līdz tas rimās. Kaut kad šonedēļ gāju pa ielu un skatījos ēku logos. Grauzos tajos kā termīts. Kaut kad šonedēļ redzēju Juglas ezeru, un tas bija kā liels, apsūbējis spogulis pilsētas kājgalī. Bet nekas nav noticis. Ja dzīve tiešām var paslīdēt garām, kā dažreiz saka daži cilvēki, tad tā slīd. Tomēr man šķiet, ka dzīve uzsūcas ķermenī ar katru gaisa malku tieši tāda, kāda tā ir- garlaicīga. Kad stāvu autobusa pieturā, un vējš trin ap seju matus, un tumšpelēkas debesis velkas pāri galvai, es to elpoju, un mēs esam viens vesels.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />