hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-11-12 12:14:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Box Five - No Title

100 garlaicības gadi

Kaut kad šonedēļ pamodos agri no rīta un dzirdēju, kā lietus dragā zemi. Gulēju un klausījos, līdz tas rimās. Kaut kad šonedēļ gāju pa ielu un skatījos ēku logos. Grauzos tajos kā termīts. Kaut kad šonedēļ redzēju Juglas ezeru, un tas bija kā liels, apsūbējis spogulis pilsētas kājgalī. Bet nekas nav noticis. Ja dzīve tiešām var paslīdēt garām, kā dažreiz saka daži cilvēki, tad tā slīd. Tomēr man šķiet, ka dzīve uzsūcas ķermenī ar katru gaisa malku tieši tāda, kāda tā ir- garlaicīga. Kad stāvu autobusa pieturā, un vējš trin ap seju matus, un tumšpelēkas debesis velkas pāri galvai, es to elpoju, un mēs esam viens vesels.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

Re: nu tā
[info]hestia
2005-11-14 11:32 (saite)
Laika posmi, kuros gandrīz netiek nekas rakstīts, ir tādi savādi, vai ne... Dzīve paiet kaut kā vienkārši, pat nogurdinoši vienkārši. Es aizvakar nodomāju, ka dienas pazūd lietū, bet tas tā- tikai poētiski. Arī man grūti no sevis izvilkt kādus vārdus, tie ir kā krupji, man šķiet, reiz jau Tev to teicu. Man, kad kaut ko pierakstu, notiekošajam (vai garlaicībai) rodas tāds kā satvars, jēga, tikai, kad rakstu, liekas, ka tā ir dzīve. Un tas laikam ir sens ieradums- tā to just. Sens ieradums un viss. Bet tāds ieradums, no kura nevaru atbrīvoties. Tādēļ tik ļoti nogurdina nespēja rakstīt. Gan jau tā (nolāpītā) vēstule uzrakstīsies, kad tai būs jāuzrakstās, ne agrāk vai vēlāk. Es domāju, lai kā, bet vārdus no sevis nevajag diedelēt. Esmu līdzīgā situācijā- tā gribēju teikt :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?