Re: nu tā
Laika posmi, kuros gandrīz netiek nekas rakstīts, ir tādi savādi, vai ne... Dzīve paiet kaut kā vienkārši, pat nogurdinoši vienkārši. Es aizvakar nodomāju, ka dienas pazūd lietū, bet tas tā- tikai poētiski. Arī man grūti no sevis izvilkt kādus vārdus, tie ir kā krupji, man šķiet, reiz jau Tev to teicu. Man, kad kaut ko pierakstu, notiekošajam (vai garlaicībai) rodas tāds kā satvars, jēga, tikai, kad rakstu, liekas, ka tā ir dzīve. Un tas laikam ir sens ieradums- tā to just. Sens ieradums un viss. Bet tāds ieradums, no kura nevaru atbrīvoties. Tādēļ tik ļoti nogurdina nespēja rakstīt. Gan jau tā (nolāpītā) vēstule uzrakstīsies, kad tai būs jāuzrakstās, ne agrāk vai vēlāk. Es domāju, lai kā, bet vārdus no sevis nevajag diedelēt. Esmu līdzīgā situācijā- tā gribēju teikt :)