Kad pēcpusdienās ceriņkrūmi, paguruši smagos ziedķekarus nesot, liecas vējā turpat līdz pašai zemei, un man dzied Džims Morisons par braucējiem vētrā, tad ļoti sāp sirds. Kā lai pasaka šo aritmētiku? Tā ir tikpat vienkārša kā ģitāras gaudošana klusumā, bet aizvien nekad neatminama. Varbūt sērās ilgas tomēr ir daļa no gaisa sastāva. Tās jāelpo, līdz mirsti.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />