Kad pēcpusdienās ceriņkrūmi, paguruši smagos ziedķekarus nesot, liecas vējā turpat līdz pašai zemei, un man dzied Džims Morisons par braucējiem vētrā, tad ļoti sāp sirds. Kā lai pasaka šo aritmētiku? Tā ir tikpat vienkārša kā ģitāras gaudošana klusumā, bet aizvien nekad neatminama. Varbūt sērās ilgas tomēr ir daļa no gaisa sastāva. Tās jāelpo, līdz mirsti.
Es pārāk personiski uztveru savu dzīvi. It kā tā būtu vienīgā un absolūtā patiesība. Bet tā nekad nav. Pietiek pēkšņi iet pa patumšu koridoru un redzēt priekšā pavērtas durvis, pa kurām iespīd dienasgaisma un pagalma svaigums, lai apjēgtu, ka mana atrašanās šeit tieši šajā mirklī ir tikai šķietama. Ja ieklausās visā tajā, kas ir apkārt, tad sajūt, ka vide tevi nemaz neuzskata par neapstrīdamu sevis sastāvdaļu. Tas, ka tu te it kā kusties un kaut ko domā sev zem deguna, tas ir tik ātrs un īss brīdis, ka tu nepaspēj ne iedegties, ne nodzist. Patiesībā tevis gandrīz nemaz nav, tik zibenīgi gaistoša butaforija tu esi. Bet kā gan tu pamanies sevī tik daudz uzkrāt un noticēt tam, vēl izciest to visu? Tas tikai tādēļ, ka tu, nu gluži kā kaķēns pie piena, esi radināts ticēt savai eksistencei un uztvert to tik ļoti nopietni. Iegrābties savās (ie)spēju robežās kā virvēs virs bezdibeņa. Tikpat labi uz savu dzīvi varētu skatīties kā uz lēnīgu un nedaudz garlaicīgu filmu lietainā dienā, kurā sērīgi mijas kaut kādi nenozīmīgi kadri. Jo būtībā tu neesi neko dižu vērts…
Reiz skolā (kurā no daudzām- jau vairs neatceros) norisinājās fizikas stunda. Mehānikas ietvaros temats bija kustība. Kā tu, sēžot vilcienā, vari zināt, ka tas kustas? Tev jānovērtē savs stāvoklis attiecībā pret kaut ko ārpus vilciena, par ko tu droši zini, ka tas pilnīgi noteikti stāv uz vietas. Piemēram, elektrības stabs. Ja, skatoties uz stabu, tu redzi, ka tas skrien tev garām- tur pļaviņā aiz loga, tad vari būt drošs, ka sēdi vilcienā, kas kustas uz priekšu. Kā gan tu vari zināt, ka patiešām eksistē? Tikai tad, ja esi pārliecināts, ka tevi pilnīgi noteikti redz arī citi. Un es gāju pa tumšu koridoru uz gaismu garām kādai telpai, kur cilvēks sēdēja pie datora, uzgriezis man muguru. Un tobrīd es zināju- pat, ja šis cilvēks pagrieztos pret mani, viņš neredzētu manu iedomāto „es”. Viņš redzētu kustībā neskaidru ķermeni, garām slīdošas apģērba krāsas. Putns koka zarā mani redzētu kā palielu meža zvēru, no kura jāuzmanās. Veca sieviete trolejbusa pieturā mani redzētu kā jaunu sievieti trolejbusa pieturā, kura nepieklājīgi daudz smēķē. Vīrietis, kurš uzgūlies man virsū, redzētu izplūdušus sejas vaibstus, kādu fragmentu no sakarsušas ādas uz pleca, viņš redzētu savas izcīnāmās baudas veidolu, tvaikus, kuros stingri jāiekrampējas un jāgrūžas iekšā, lai sasniegtu orgasmu. Tik vienkārši.