nothing but the sky

9/23/05 12:42 pm - Pavisam sīkas, ikdienišķas lēkmītes

Piemēram, zobu tīrīšana. Tā notiek ilgi un enerģiski, līdz spogulis virs izlietnes notašķīts sīkiem zobupastas pleķīšiem un pār lūpām gāžas balta, putaina masa. Jāpiekļūst ir visām iespējamajām vietām mutes dobumā, turklāt aplikums jārīvē nost no zobiem ilgi un pamatīgi.

Gultsapakša vēlu vakarā. Šad un tad nav iespējams nolikt pēdu uz grīdas līdzās gultai. To nākas darīt ar milzīgu piespiešanos un sevis pārvarēšanu. Platība zem gultas ir tumša un noslēpumaina, var pēkšņi izšauties kāda roka un sagrābt kāju. Protams, nevar, bet tāda sajūta.

• 8
• +

8/30/05 01:06 pm

Rakstot pār pieri noraso nelabums. Kā pēkšņs, stāvs vilnis, pēc mirkļa izgaistot. Notrīcu, bet diena turpinās, diena ar tukšām gaismēnu rotaļām uz aizkariem vienmēr turpinās. Tikai es stāvu pret vēju, un man ir slikta dūša gandrīz vai fiziski. Nobraucu ar plaukstu pār pieri- nē, aukstie sviedri ir tikai apziņas šūnās, uz ādas to nav. Āda aizvien ir gluda, vēsa un vienaldzīga kā tukša šoseja. Tu esi fragments no nekā- čukst vējš, triecoties koku lapās- tev apkārt viss kustas un darbojas, bet tu nespēj paspert ne soli.

• 1
• +

7/27/05 06:45 pm

Mans sānceļš normālībai aizvien tā tīri neko. Sausie priežu zari karājas tieši sirdī. Kā vienmēr. Dienas gaitā savācas nejaušu informācijas drusku kombinācija, kas vakarpusē pārsteidz ar savu spēcīgo efektu uz domāšanas gaitu. Neieeļļotais mehānisms čīkst un spļauj gļēvulības mieles.

• +

6/27/05 02:51 pm - Asteriona namā

Reizēm es aizmiegu pa īstam- kad atdaru acis, dienas krāsa ir mainījusies.

 (Horhe Luiss Borhess- „Asteriona nams”)

Dienās, kuru nav, es dzīvoju starp atvērto logu un gultu. Sastāvu no šīm divām daļām kā divdesmit četras stundas no dienas un nakts. Tumsnējas krokas palagos un pa ielu garāmejošo cilvēku balsis- tas viss kā seklas švīkas, kas pārklāj visu augumu, tekstūra.

No griestiem pil stundas un iztvaiko gaisā, ap kreiso potīti vijas važa elastīgās saites veidolā. Es nemaz nevaru zināt, kad patiešām guļu vai esmu nomodā. Diena maina krāsas, bet varbūt tas ir tikai sapnis, un man būtu sev jāstāsta- tu to neredzi, neredzi, neredzi… Bet ko es redzu? Šis ir Asteriona nams, kur katra vieta reizē ir arī kāda cita. Un es esmu nogurusi, ļoti nogurusi no tā, ka nav vienas konkrētas notekas.

• 5
• +

6/7/05 10:28 am

Attiecības ar dzīvi kā ar šausmīgi nodevīgu un nelietīgu mīļāko, kuru vienkārši nav spēka izmest no gultas, jo tik skaisti viņš tā miegā pazudis izskatās.

• 10
• +

6/6/05 03:35 pm

Es pārāk personiski uztveru savu dzīvi. It kā tā būtu vienīgā un absolūtā patiesība. Bet tā nekad nav. Pietiek pēkšņi iet pa patumšu koridoru un redzēt priekšā pavērtas durvis, pa kurām iespīd dienasgaisma un pagalma svaigums, lai apjēgtu, ka mana atrašanās šeit tieši šajā mirklī ir tikai šķietama. Ja ieklausās visā tajā, kas ir apkārt, tad sajūt, ka vide tevi nemaz neuzskata par neapstrīdamu sevis sastāvdaļu. Tas, ka tu te it kā kusties un kaut ko domā sev zem deguna, tas ir tik ātrs un īss brīdis, ka tu nepaspēj ne iedegties, ne nodzist. Patiesībā tevis gandrīz nemaz nav, tik zibenīgi gaistoša butaforija tu esi. Bet kā gan tu pamanies sevī tik daudz uzkrāt un noticēt tam, vēl izciest to visu? Tas tikai tādēļ, ka tu, nu gluži kā kaķēns pie piena, esi radināts ticēt savai eksistencei un uztvert to tik ļoti nopietni. Iegrābties savās (ie)spēju robežās kā virvēs virs bezdibeņa. Tikpat labi uz savu dzīvi varētu skatīties kā uz lēnīgu un nedaudz garlaicīgu filmu lietainā dienā, kurā sērīgi mijas kaut kādi nenozīmīgi kadri. Jo būtībā tu neesi neko dižu vērts…

Reiz skolā (kurā no daudzām- jau vairs neatceros) norisinājās fizikas stunda. Mehānikas ietvaros temats bija kustība. Kā tu, sēžot vilcienā, vari zināt, ka tas kustas? Tev jānovērtē savs stāvoklis attiecībā pret kaut ko ārpus vilciena, par ko tu droši zini, ka tas pilnīgi noteikti stāv uz vietas. Piemēram, elektrības stabs. Ja, skatoties uz stabu, tu redzi, ka tas skrien tev garām- tur pļaviņā aiz loga, tad vari būt drošs, ka sēdi vilcienā, kas kustas uz priekšu. Kā gan tu vari zināt, ka patiešām eksistē? Tikai tad, ja esi pārliecināts, ka tevi pilnīgi noteikti redz arī citi. Un es gāju pa tumšu koridoru uz gaismu garām kādai telpai, kur cilvēks sēdēja pie datora, uzgriezis man muguru. Un tobrīd es zināju- pat, ja šis cilvēks pagrieztos pret mani, viņš neredzētu manu iedomāto „es”. Viņš redzētu kustībā neskaidru ķermeni, garām slīdošas apģērba krāsas. Putns koka zarā mani redzētu kā palielu meža zvēru, no kura jāuzmanās. Veca sieviete trolejbusa pieturā mani redzētu kā jaunu sievieti trolejbusa pieturā, kura nepieklājīgi daudz smēķē. Vīrietis, kurš uzgūlies man virsū, redzētu izplūdušus sejas vaibstus, kādu fragmentu no sakarsušas ādas uz pleca, viņš redzētu savas izcīnāmās baudas veidolu, tvaikus, kuros stingri jāiekrampējas un jāgrūžas iekšā, lai sasniegtu orgasmu. Tik vienkārši.

• 2
• +

3/18/05 11:30 am

Mirklī, kad modos no miega, es dzirdēju kādu troksni. It kā kāds klauvētu pie loga. Pavisam klusi. Es atvēru acis un meklēju trokšņa cēloni, bet loga rūts bija kaila. Skatam tā atklāja tikai pelēku dienasgaismu un kopā saplūdušu koku masu.

Es izkāpu no gultas un tūlīt jutu, kā tā manī ieplūst- neomulības sajūta. Tā pārņēma visas domas un fiziskās sajūtas, kā asinsrite tā pulsēja ikvienā ķermeņa šūnā. It kā es pēkšņi aptvertu, ka man nav nekāda pamata zem kājām, ka es krītu, bet nekad nekur nepiezemēšos. Bezdibenis.

Bet es nesastingu, es nenoreibu, es neapstājos. Kaut kur cilvēkā ir tāds kā spēks, šķiet, to dēvē par pašsaglabāšanās instinktu. Ikvienā kritiskā situācijā tas pamostas, sāk brēkt un skrāpēties. Un tad cilvēks iekožas pats savās lūpās, viņš iet pa tumšu koridoru, lai gan zina, ka patiesībā krīt, ka bezdibenis jau sen ir iesūcis viņu sevī, viņš turpina iet. Viņš neprot padoties, līdz galam ne.

Tā es taustījos, vienu soli pēc otra, es nonācu savā virtuvē, es nepazinu savu virtuvi, bet es mehāniski ielēju krūzē vakardienas kafiju un apsēdos krēslā pie loga. Pa mazam malciņam es riju aukstu, rūgtu šķidrumu un gaidīju brīdi, kurā aizmirsīšu, ka atrodos bezdibenī. Gandrīz aizmirsīšu.

Bet ar bezdibeņiem un izdzīvošanu ir tā... ka nekad nevar līdz galam padoties, tāpat kā nekad nevar līdz galam aizmirst, ka esi pamodies brīvā kritienā un lēni, lēni tajā arī izdzisīsi, nekad nesašķīstot. Visums ir bezgalīgs.

• 4
• +

12/29/04 11:29 am

Es biju žļurga. Patiesībā. Es tecēju, tikai tecēju renstelē, iekšēji trīcot pie visām maliņām. Es sūcos visa liekuma notekā zem neko nemaksājošas ielas pa vienai nelabuma molekulai vien. Un tās brēca, tās visas spārdījās kā miljoniem sparīgu zīdaiņu, arot ar kājām mātes asinis. Un mana muļķība nerimtīgi zviedza man sejā. Tagad es atceros šo nedaudz izkrāsoto, varbūt pat spožo agoniju.

Un kas es esmu tagad? Sadiegta driska no pagātnes pārpalikumiem, iesējusies starp grieztiem un grīdu kā Vonnegūta kaķa šūpulis, kā optiska ilūzija divos diedziņos. Mans nelabums ir uzsūcies, un es lidinos virs peļķes, izsapņojot bezsvara sapnīšus, meklējot rokā savu veco muļķību kā liktenīgo kārti, jau iepriekš zinot, ka tā būs džokeris. Varbūt gaidu, kad neko nemaksājošā iela atvems manu liekumu pa asfalta plaisām, un es to no jauna uzlasīšu, jo esot vajadzīgs kaut kāds process. Uz Baznīcas un Bruņinieku stūra iela varētu atviegloties, klusi dūdodama garāmgājēju soļos, un es to jau gaidītu, sēžot uz soliņa trolejbusa pieturā pie sakrālās slimnīcas. Es notuptos uz ceļiem, pieplakusi pati savam liekumam, un kāri kasītu to nost no asfalta, jo nekā cita bez tā man nemaz nav.

• 22
• +

12/15/04 03:43 pm

Manis nav. Ir tikai skaņas visapkārt. Viena noplukusi radiostacija ar uzmundrinošo mūziku, viena klusuma sabiezēšana pāris milimetru zem grieztiem, viens svešķermenis man krūtīs, vēl aizvien neatlaidīgi dauzās. Un pildspalva noasiņo uz zilgana rūtiņu papīra, un sarkanais sekunžu skaitītājs riņķo pa balto ciparnīcu, riņķo un riņķo, līdz tā kļūst tukša, līdz spalgajiem cipariem izzūd to urbjošais izteiksmes veids, tie pazūd blāvā bezveidībā. Viena veca driska guļ pār vēsu un slidenu gultasveļu, vienas vecas driskas ķermenis kļūst par aukstiem palagiem, šis nekam nederīgais ķermenis ar ieradumu uzturēt barības vielu koncentrāciju padilušās šūnās. Viena veca driska atļauj galvai noslīgt pār papīra lapu, tikai pildspalva vēl asiņo tinti, muļķīgā pildspalva, ielipusi starp trim pirkstiem.

Es atceros to brīdi, kad ieraudzīju uz galda nobirušas orhidejas. Ziedi izskatījās kā rīklītes, kā mirušas rīklītes, palikušas pavērtas, gaidot iekrītam barību. Un tik sulīgas vēl ziedlapiņas, tik stingras, gandrīz dzīvas. Un es atceros to mirkli, kad nesu savu nekam nederīgo ķermeni pa plakanās zemes virsu, un tālumā debesis bija sārtas. Bet ķermenis kā izsmējīga lelle tikai kustas, tikai soļo un sabāž rokas jakas kabatās. Sīkas lietus lāses krīt uz sejas. Un apkārt ir tikai tumsa, tikai tā.

Manis nav, esmu tukša orhidejas rīklīte, tikai izmisums kā čaula, kā kārtains mizu klājums, kā atmirušu šūnu bezgalīgā nolobīšanās. Esmu tukša mirušas orhidejas rīklīte, pārāk sulīga, lai izkalstu, ar pavērtu raibo mutīti, kurā gribas iebāzt pirkstu. Un varbūt Tu atceries, kā kaut kad pieskāries lellei, un caur miglu izlauzās ķermeņu lietderīguma māņi, un arī orhidejas nedzīvajā rīklītē var iebāzt pirkstu, varbūt pat vēlies, lai tā to norij. Lai atskan aplausi dabai, un rīšana rīšanai astē, barības ķēdes stiepjas krustām šķērsām, un es pieceļos no gultas, pie tām turoties, driska kaut kur iet, katru dienu kaut kur iet. Varbūt Tu vēl pieskarsies, un lelle atmetīs galvu, un lelle iepīsies saldos māņos, un varbūt Tev šķiet, ka mirusī orhideja vēl ir dzīva, ka tā nolaiza Tavu viņas kaklā iesprūdušo pirkstu, ka svešķermenis krūtīs kulaka lielumā dauzās, un...

Bet ir tikai tumsa, es stāvu, zeme ir pielipusi man pie zolēm, es stāvu, panesot ķermeņa liekumu, līdz apguļos un kļūstu par vēsu palagu, Tavs pieskāriens pazūd, atmirušās izmisuma šūnas bezgalīgi lobās nost, dobji gaudojot nodrūp, un Tavs pirksts paliek tukšumā. Lelles galva ir noslīgusi pār papīra lapu, un pildspalva ir pārplūdusi.

• 4
• +

11/19/04 01:28 pm

Klusā sēne, uz Miera ielas izaugusī, kailgliemezi sirdī nes. Klusā sēne, kurai vienmēr iet labi (kā ar nazi nogriezti), ar falšu uzvārdu, ar falšu vientulību un falšu mīlestību. Vakardienas konjaka drumslas asinīs riņķo, riņķo un riņķo. Klusā sēne atzveltnes krēslā klikšķina taustiņus ar blakussēdošu matusuku (kas vienmēr smej). Un klusā sēne atkal redz sev gar acīm ņirdzīgo seju karuseli. Jūs neesat īsti, caur gadsimtiem izrautie cilvēkgabali- brēc klusā sēne, bet karuselis tikai riņķo, riņķo un riņķo. Ņirdzīgs vilciņš, pāri visam, kas svēts un nicināts.

Klusā sēne tup uz stūra pie fabrikas "Laima", mātei rokā ieķērusies, un redz, ka pasaule ir izplūdusi. Tā viņa tur tup vēl šodien, tikai roka palikusi tukša, un kailgliemezis ēd viņas sirdi, ēd, ēd un ēd.

• 2
• +