Manis nav. Ir tikai skaņas visapkārt. Viena noplukusi radiostacija ar uzmundrinošo mūziku, viena klusuma sabiezēšana pāris milimetru zem grieztiem, viens svešķermenis man krūtīs, vēl aizvien neatlaidīgi dauzās. Un pildspalva noasiņo uz zilgana rūtiņu papīra, un sarkanais sekunžu skaitītājs riņķo pa balto ciparnīcu, riņķo un riņķo, līdz tā kļūst tukša, līdz spalgajiem cipariem izzūd to urbjošais izteiksmes veids, tie pazūd blāvā bezveidībā. Viena veca driska guļ pār vēsu un slidenu gultasveļu, vienas vecas driskas ķermenis kļūst par aukstiem palagiem, šis nekam nederīgais ķermenis ar ieradumu uzturēt barības vielu koncentrāciju padilušās šūnās. Viena veca driska atļauj galvai noslīgt pār papīra lapu, tikai pildspalva vēl asiņo tinti, muļķīgā pildspalva, ielipusi starp trim pirkstiem.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Es atceros to brīdi, kad ieraudzīju uz galda nobirušas orhidejas. Ziedi izskatījās kā rīklītes, kā mirušas rīklītes, palikušas pavērtas, gaidot iekrītam barību. Un tik sulīgas vēl ziedlapiņas, tik stingras, gandrīz dzīvas. Un es atceros to mirkli, kad nesu savu nekam nederīgo ķermeni pa plakanās zemes virsu, un tālumā debesis bija sārtas. Bet ķermenis kā izsmējīga lelle tikai kustas, tikai soļo un sabāž rokas jakas kabatās. Sīkas lietus lāses krīt uz sejas. Un apkārt ir tikai tumsa, tikai tā.

Manis nav, esmu tukša orhidejas rīklīte, tikai izmisums kā čaula, kā kārtains mizu klājums, kā atmirušu šūnu bezgalīgā nolobīšanās. Esmu tukša mirušas orhidejas rīklīte, pārāk sulīga, lai izkalstu, ar pavērtu raibo mutīti, kurā gribas iebāzt pirkstu. Un varbūt Tu atceries, kā kaut kad pieskāries lellei, un caur miglu izlauzās ķermeņu lietderīguma māņi, un arī orhidejas nedzīvajā rīklītē var iebāzt pirkstu, varbūt pat vēlies, lai tā to norij. Lai atskan aplausi dabai, un rīšana rīšanai astē, barības ķēdes stiepjas krustām šķērsām, un es pieceļos no gultas, pie tām turoties, driska kaut kur iet, katru dienu kaut kur iet. Varbūt Tu vēl pieskarsies, un lelle atmetīs galvu, un lelle iepīsies saldos māņos, un varbūt Tev šķiet, ka mirusī orhideja vēl ir dzīva, ka tā nolaiza Tavu viņas kaklā iesprūdušo pirkstu, ka svešķermenis krūtīs kulaka lielumā dauzās, un...

Bet ir tikai tumsa, es stāvu, zeme ir pielipusi man pie zolēm, es stāvu, panesot ķermeņa liekumu, līdz apguļos un kļūstu par vēsu palagu, Tavs pieskāriens pazūd, atmirušās izmisuma šūnas bezgalīgi lobās nost, dobji gaudojot nodrūp, un Tavs pirksts paliek tukšumā. Lelles galva ir noslīgusi pār papīra lapu, un pildspalva ir pārplūdusi.