Rakstot pār pieri noraso nelabums. Kā pēkšņs, stāvs vilnis, pēc mirkļa izgaistot. Notrīcu, bet diena turpinās, diena ar tukšām gaismēnu rotaļām uz aizkariem vienmēr turpinās. Tikai es stāvu pret vēju, un man ir slikta dūša gandrīz vai fiziski. Nobraucu ar plaukstu pār pieri- nē, aukstie sviedri ir tikai apziņas šūnās, uz ādas to nav. Āda aizvien ir gluda, vēsa un vienaldzīga kā tukša šoseja. Tu esi fragments no nekā- čukst vējš, triecoties koku lapās- tev apkārt viss kustas un darbojas, bet tu nespēj paspert ne soli.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />