Mirklī, kad modos no miega, es dzirdēju kādu troksni. It kā kāds klauvētu pie loga. Pavisam klusi. Es atvēru acis un meklēju trokšņa cēloni, bet loga rūts bija kaila. Skatam tā atklāja tikai pelēku dienasgaismu un kopā saplūdušu koku masu.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Es izkāpu no gultas un tūlīt jutu, kā tā manī ieplūst- neomulības sajūta. Tā pārņēma visas domas un fiziskās sajūtas, kā asinsrite tā pulsēja ikvienā ķermeņa šūnā. It kā es pēkšņi aptvertu, ka man nav nekāda pamata zem kājām, ka es krītu, bet nekad nekur nepiezemēšos. Bezdibenis.

Bet es nesastingu, es nenoreibu, es neapstājos. Kaut kur cilvēkā ir tāds kā spēks, šķiet, to dēvē par pašsaglabāšanās instinktu. Ikvienā kritiskā situācijā tas pamostas, sāk brēkt un skrāpēties. Un tad cilvēks iekožas pats savās lūpās, viņš iet pa tumšu koridoru, lai gan zina, ka patiesībā krīt, ka bezdibenis jau sen ir iesūcis viņu sevī, viņš turpina iet. Viņš neprot padoties, līdz galam ne.

Tā es taustījos, vienu soli pēc otra, es nonācu savā virtuvē, es nepazinu savu virtuvi, bet es mehāniski ielēju krūzē vakardienas kafiju un apsēdos krēslā pie loga. Pa mazam malciņam es riju aukstu, rūgtu šķidrumu un gaidīju brīdi, kurā aizmirsīšu, ka atrodos bezdibenī. Gandrīz aizmirsīšu.

Bet ar bezdibeņiem un izdzīvošanu ir tā... ka nekad nevar līdz galam padoties, tāpat kā nekad nevar līdz galam aizmirst, ka esi pamodies brīvā kritienā un lēni, lēni tajā arī izdzisīsi, nekad nesašķīstot. Visums ir bezgalīgs.