hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-04-11 15:14:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Sēdēt klusumā pie loga, kurā pa brīdim iesitas lietus lāses, skatīties uz sabiezējušo pelēcību, kas pieglaužas sienām, virs debesīm sazīmēt pamestību, kas savelkas vēja nestos mākoņos. Vēderā izjust fizisku badu, tukšumu, kas gaudodams graužas ķermenī, uz rokām sataustīt vēsuma trīsas, kas pamazām apaudzē visu ādu. Un neko nedarīt. Neko nemainīt. Nest šo brīdi kā pienaglotu pie sirds.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hekate
2005-04-11 23:22 (saite)
tā ir ar vientulību. kad jūtos vientuļa, nu tā, nevis skaisti vientuļa, bet dusmīgi izmisusi uz savu raksturu un arī visu pasauli, kam es neinteresēju.. tādos brīzos nav ne mazākās iespējas kā vien neko nedarīt, lai to mainītu. vienīgais ko darīt, ir padziļināt savas izjūtas vēl vairāk. (tad var sajust tajā ko skaistu)

/(tikai visdziļakā mīnusa skaistums spēj novest pie kādas nebūt pluss zīmes vēlāk.)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?