hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-03-21 15:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Angie Hart - Blue
Entry tags:pasakas

Viņš novelk viņu zemē, sūnas un virši izraksta viņas muguru. Viņa sastrādātās rokas un viņas maigās. Kamēr viņi kopojas, viņa, iegrābusies mežmalas smiltīs, klusi piezogas un izēd viņam sirdi. Kad viņš noelšas pēc divām minūtēm divdesmit, tā jau ir tukša. Un arī viņa sievai, viņu bērnam viņai uz ceļiem, vēl vienam bērnam zem viņas sirds.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

 

Es sēžu pie loga, un man uz pirkstiem ir skumjš apelsīnu miers. Dostojevskis kādreiz rakstīja, ka cilvēki esot dzimuši, lai viens otru mocītu.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]lee
2005-04-12 21:57 (saite)
Tā pirmā daļa par kopošanos man atgādināja Ingas Ābeles stāstu par čigānietes-ogotājas mīlestību pret vienu puisi, ko vienmēr satika mežā...
...mēs viens otru pastāvīgi sāpinām...un sāpes ir skaistas..mēs kļūstam skaistāki no tām..gan iekšēji, gan ārēji...
..sāpei patīk, ja mēs viņu sāpam, un viņa mums atsūta vēl citas sāpes...Tāpēc vajag izsāpēt ātri, vajag saprast, vajag aizmirst..Vajag dzīvot..

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2005-04-13 13:18 (saite)
Diemžēl nevaru lepoties ar attiecīgā stāsta pārzināšanu, bet pēc pieredzes ar I.Ābeli, ticu, ka tas ir brīnišķīgs. Jā, vajag dzīvot, tas tiesa... :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?