Tu zini, ka es esmu aizgājusi. Jau sen. Bija ziema, kāda no šīm ziemām, es iekāpu mašīnā, ieliku atskaņotājā disku un aizbraucu kā kaut kādā pēdējā sērijā. Es nenojautu, ka aiz muguras tad nepaliek nekas, un arī priekšā tad nepaliek nekas. Kad tu brauc, tu pirmkārt brauc nekur. Šosejas ir nekurienes asinsvadi, Rafael. Tās kā žiletes sagraiza tavu dvēseli. Bet tu to negribi dzirdēt, Rafael, un varbūt tev ir taisnība.
Dažreiz man šķiet, ka viss, kas pastāv, ir tikai ziemas un vasaras. Inerti un infantili gadalaiki. Nekā cita nemaz nav.
Es redzēju sapni, kurā biju ļoti novecojusi. Es ieskatījos spogulī un apjautu, ka tas ir noticis pēkšņi, un tur neko vairs nevar līdzēt. Tu stāvēji man blakus, bet neko no tā nemanīji.
Es nemaz negribēju kļūt par tavu Virdžīniju Vulfu, Rafael. Es apsolu, ka negribēju.
Es atceros, ziemā es stāvēju uz ielas, pēkšņi nedaudz aizmirsusi, kādēļ te esmu, kādēļ es vienmēr esmu te bijusi, koki bija piesniguši, un viss bija tik dzelošs, mēs esam ļoti apauguši krevelēm jau, mēs esam kā aligatoru muguras, Rafael.
Kad tava roka viegli pārbrauc pār manām krūtīm, tu saki, ka neesi pietiekoši labs gultā, es saprotu, ka mēs esam pazuduši, mēs esam pazuduši pelēkā dienasgaismā uz visiem laikiem.
Viss ir svarīgi tikai vienreiz. Viss ir svarīgi tikai vienreiz dzīvē. Pēc tam tas vienkārši pārstāj. Mūsu izraktās tranšejas paliek pamestas, un tajās spokojas vējš.
Lūdzu, paņem prom putnus, kas no rītiem trokšņo iekšā pa manu logu. Lūdzu, paņem prom lietu, kas sērīgi notek pa manas mīļotās kļavas lapām. Lūdzu, paņem prom to sauli, kurai vajag iesētas, kārtīgi koptas un labi augošas dzīves, ko apspīdēt. Lūdzu, paņem prom laiku, mani tik ļoti sāpina laiks.
Kad tu mani apskauj, tu ieliec savu celi man starp kājām, es pat nevaru izteikt, cik ļoti es to mīlu. Tā ir nomierinoša sajūta. Sajūta, kurā nevajag skumt. Sajūta, kurā var gulēt mūžīgi ar plastiskām rokām plastiski viens otra plastiskajos matos pāri spilvenam.
Pirmoreiz es tevi redzēju ziemā. Uzpūta vējš un samudžināja manus matus. Purinot galvu, es tevi pamanīju ielas otrā pusē. Mūsu skatieni sastapās, un man pēkšņi palika ļoti skumji. Es nezinu, vai skumjas pēc tam jebkad ir pārgājušas. Gaiss starp mums bija ledains, -5°C.
Kad es tevi ieraudzīju (gaiss starp mums bija ledains, -5°C), un mūsu skatieni sastapās, tam nevajadzēja iemeslu. Tas nebija jānopelna, jāpārliecina, jāizprot. Bija tā, it kā manas acis pēkšņi būtu pārklājušās ar vieglu kristālus saturošu sala kārtiņu- kā mitrs logs pēc salnas. Viss šķita asāks, skaidrāks un spilgtāks, un es pirmoreiz mīlēju ziemu. Un bija tik viegli tobrīd. Tobrīd man nebija jāzina, kādus noslēpumus glabā mana sirds un vai tie atkal ir tumši. Man vairs nebija jāzina nekas. Viss bija tikai caurspīdīgajā attālumā starp mūsu acīm.
Todien, kad mēs iepazināmies, es ilgi skatījos, kā viņa guļ parka zālājā. K-a bija pilnībā iegrimusi miegā, nepasargāta uz plaknes- publiska vieta.
Viņas zilais džemperis bija nedaudz sarāvies uz augšu, un es varēju aplūkot viņas ieapaļo vēderu, cilājamies uz augšu- uz leju. Kad viņa miegā grozījās, džempera dziļais kakla izgriezums noslīdēja no viena pleca un atklāja pelēcīgi baltu krūštura lencīti. Tumšie mati pinās ap seju, un brīžiem elpa tos ierāva mutē.
Te nu viņa ir- es nodomāju- tieši tāda, kādu es viņu pašlaik redzu- nepiesegta un neizskaistināta, kā tāds savvaļas zvērēns, bet tik un tā ļoti skaista.
Es zināju, ka varu tūdaļ pat piecelties un aiziet, atstājot viņu te vienu- nekas ļauns K-ai neatgadīsies. Ir tādi cilvēki, kuri uzreiz šķiet kā neatņemama pasaules sastāvdaļa, kā neaizstājams zobrats pulksteņa mehānismā. Ar viņiem notiek tikai likumsakarīgais- neviens viņus nevar ne iegrūst nelaimē, ne arī pasargāt no tās.
Bet es nekustējos ne no vietas. Kaut arī biju šausmīgi nogarlaikojusies, turpināju izlikties, ka man jāsargā viņas miegs.
----------------------------------
Neatceros, ar ko gribēju beigt. Varbūt ar to brīdi, kad viņa sēž uz palodzes pie atvērta loga un gatavojas nolekt, bet iezvanās telefons. Varbūt ar nakti vecpilsētā, kad viņa klīst, apskaujot laternu stabus un rādot man vidējo pirkstu. Vai tad, kad viņu nogāž gar zemi ringā. Bet vienmēr ar to fragmentu, kurā viņa aiziet, aiziet arvien tālāk, un viņas augums saplūst ar pasauli.
Viņš novelk viņu zemē, sūnas un virši izraksta viņas muguru. Viņa sastrādātās rokas un viņas maigās. Kamēr viņi kopojas, viņa, iegrābusies mežmalas smiltīs, klusi piezogas un izēd viņam sirdi. Kad viņš noelšas pēc divām minūtēm divdesmit, tā jau ir tukša. Un arī viņa sievai, viņu bērnam viņai uz ceļiem, vēl vienam bērnam zem viņas sirds.
Es sēžu pie loga, un man uz pirkstiem ir skumjš apelsīnu miers. Dostojevskis kādreiz rakstīja, ka cilvēki esot dzimuši, lai viens otru mocītu.