Ar Katrīnu
Kādreiz mēs te skrējām. Kā mēs te skrējām! Pa priekšu viņa, līki rokas pa gaisu mētādama, kalsna, izstīdzējusi un tumša. Pāris soļu atstatumā sekoju es, veselīga un gaiša, apaļām ciskām veikli zibot.
Nebija grūti viņu panākt, man skriešanās padevās labāk, turklāt Katrīnai visu laiku vajadzēja bailīgi atskatīties, lai zinātu, cik tuvu jau esmu piekļuvusi. Tobrīd viņa līdzinājās mazam meža zvērēnam, pusbadā turētam un mūžīgi vajātam. Bet man viņas nebija žēl, gluži otrādi, šis skats manī iededza vēl vairāk apņēmības viņu noķert, un es izliku visus spēkus, lai drīzāk iekrampētos Katrīnas kaulainajā viduklī.
Tas izdevās. Jau pēc mirkļa es viņu turēju, saķērusi abām rokām, un Katrīna pēkšņuma izbīlī nemaz nespurojās pretī. Es pacēlu viņas netīrās kleitas malu un ar zibenīgu kustību norāvu no gurniem baltas trikotāžas bikšeles. Tajās rotājās tumšs, sakaltis kakulis. Kādu brīdi es nespēju atraut acis un noticēt šim skatam, bet tad man sametās šausmīgi pretīgi, un es palaidu viņu vaļā. Katrīna metās prom ar tādu pazemojuma paātrinājumu, ka nemaz nelīdzinājās tai vārgulīgajai radībai, ko es pirms brīža tik viegli biju panākusi.
Es jau negrasījos vēlreiz dzīties viņai pakaļ. Ar to bija gana. Es stāvēju, nedaudz galvu nodūrusi, cerot izzīst no acīm viņas biksīšu saturu, bet tas lāgā nepadevās. Atkal un atkal tas rēgojās man tieši sejā, un vienubrīd man šķita, ka tas mani ir pazemojis vairāk kā viņu.
Atriebība sekos. Pēc neilga laika viņa man pielavīsies no mugurpuses, kamēr es ar koka puļķīti vilkšu ielas blīvajā zemes segumā neskaidrus rakstus, un iegāzīs sauju netīru smilšu svaigi mazgātos matos. Es jau tobrīd to gaidīju, cerēju uz šo dienu, kamēr viņa vēl attālinājās, melnai, nevīžīgai zirgastei gaisā plīvojot. Es izgaršoju viņas atmaksu un paredzēju to visos sīkumos. Es atkal varēšu dzīties viņai pakaļ tā, lai iela ņirb man gar acīm.
Es viņu saķeršu aiz izpūrušās zirgastes un sacīšu- Katrīn, tu esi tik neglīta, ka neglītāku grūti iedomāties! Jā, Katrīn, vai tu esi pamanījusi, ka ap mutes kreiso kaktiņu tev plešas milzīgs, tumši sārts pleķis? Kā tu esi tikusi pie tāda plankuma, ko?
Tieši tā es sacīšu, cieši turot viņas matus, dzelžaini sažmiegtus sev plaukstā, ļaujot viņai bezjēdzīgi plātīt garās, kaulainās rokas. Un viņas seja būs tik tuvu man, es urbšos tās neglītumā, līdz man gar acīm metīsies raibs, un uz pasaules vairs nebūs nekā cita kā tikai Katrīnas seja. Tad tā vairs nebūs neglīta. Tā būs vienīgā, kas patiešām pastāv. Divas nenozīmīgas acis, deguns, lūpas un tas pleķis. Kā Dievs var tā izsmiet cilvēku, liekot valkāt tik atbaidošu plankumu uz sejas ādas? Kā var tā nolādēt, nolemt neveiksmei?- es nodomāšu.
Tās vēl nav beigas cilvēkam, šis plankums- pēc vairākiem gadiem es sev atbildēšu- vai gribi zināt, kas būs tālāk? Neglītā, izsmietā, nabadzīgā Katrīna izaugs, un, lai cik atbaidoša un netīra viņa nebūtu, viņai būs ķermenis- slaids un labi veidots. Tad vīrieši viņu ņems, ar plaukstu aizsedzot viņas vaibstus, tie spiedīsies viņā un atstās grāvmalē spermu sulojošu vagīnu. Kails, samīcīts ķermenis zālē, krūtis cilājas, velkot nāsīs gaisu.
Bet, tu paliksi uz ielas viena, mulsi zīmējot, līdz pie debesīm savilksies tumši negaisa mākoņi. Tavi ķēmīgie garā laika raksti tad kļūs pārāk uzmācīgi, un vējš tos stieps arvien garākus.