Tā pirmā daļa par kopošanos man atgādināja Ingas Ābeles stāstu par čigānietes-ogotājas mīlestību pret vienu puisi, ko vienmēr satika mežā...
...mēs viens otru pastāvīgi sāpinām...un sāpes ir skaistas..mēs kļūstam skaistāki no tām..gan iekšēji, gan ārēji...
..sāpei patīk, ja mēs viņu sāpam, un viņa mums atsūta vēl citas sāpes...Tāpēc vajag izsāpēt ātri, vajag saprast, vajag aizmirst..Vajag dzīvot..