hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2011-12-29 14:23:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Katrreiz, kad kārtējoreiz noskatos visus Gredzenu pavēlniekus pēc kārtas, mani pārņem sajūta, ka esmu atkal atcerējusies īstās dzīves vērtības jeb to, ko es patiesībā vēlos. Tomēr šī sajūta vienmēr ir viegli plīvojoša un izgaistoša, kā mirāža, kā asfalts karstā vasaras dienā, virs kura dejo izgarojumi. Man mutē paliek tikai savāda, nesaprotama pēcgarša, kas lēnām izplēn pelēko dienu seriālā. Tad es sevi mierinu ar tādu naivu un muļķīgu domu, ka kādreiz dzīvē pienāks īstais pagrieziens vai atnāks īstais cilvēks, un visas nejaukās un nodevīgās šaha figūras sastumsies atpakaļ uz saviem lauciņiem. Tomēr bez šīs domas man nebūtu nekā.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]pelnufeja
2011-12-29 15:02 (saite)
Man par lielāko daļu Tavu ierakstu ir jānodomā – nu ja, viņa ir uzrakstījusi tieši tā, kā es jūtos.
Vispār tas ir diezgan savādi.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2011-12-29 15:08 (saite)
Nav jau tik savādi :) Cilvēki (reizē ir un...) nav nemaz tik unikāli...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]hestia
2011-12-29 15:10 (saite)
P.S. man šķiet, unikāli mēs kļūstam (tikai) vientulībā...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?