Katrreiz, kad kārtējoreiz noskatos visus Gredzenu pavēlniekus pēc kārtas, mani pārņem sajūta, ka esmu atkal atcerējusies īstās dzīves vērtības jeb to, ko es patiesībā vēlos. Tomēr šī sajūta vienmēr ir viegli plīvojoša un izgaistoša, kā mirāža, kā asfalts karstā vasaras dienā, virs kura dejo izgarojumi. Man mutē paliek tikai savāda, nesaprotama pēcgarša, kas lēnām izplēn pelēko dienu seriālā. Tad es sevi mierinu ar tādu naivu un muļķīgu domu, ka kādreiz dzīvē pienāks īstais pagrieziens vai atnāks īstais cilvēks, un visas nejaukās un nodevīgās šaha figūras sastumsies atpakaļ uz saviem lauciņiem. Tomēr bez šīs domas man nebūtu nekā.