hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2011-06-24 20:06:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Bat For Lashes - Sad Eyes

Gāju pa ielu un domāju, ka dzīve nekad vairs nebūs skumjāka kā tieši šajā brīdī. Vasara- vienīgais reālais gadalaiks, šis zaļais, mistiskais samudžinājies briesmonis, šķita nepanesama. Varbūt nepanesami vientuļa. Jo nevienā citā gadalaikā vientulība tik ļoti neuzlien virspusē. Tik konstanti. Tik visuresoši.
Man priekšā gāja jauna meitene pelēkās treniņbiksēs ar netīrumu pleķi uz dibena. Viņu pavadīja īsāks zēns, pazudis džempera kapucē. Šī aina man nezkādēļ šķita ļoti zīmīga. It kā tajā būtu iemiesojusies dzīves neglābjami aizejošā godība.
Man ir bail. Bailes vienkārši reizēm iestājas.
Man brīžiem šķiet, ka man nav nākotnes. Vismaz es nevaru iztēloties savu nākotni.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hestia
2011-06-24 22:46 (saite)
Man ir 27, un es jūtos veca un neglīta. Tas nav jāuztver burtiski. Es jau nedomāju, ka esmu veca vai neglīta. Vienkārši sajūta tāda. Kad man bija 20, man šķita, ka viss labākais dzīvē vēl būs. Bet tas ir tāds pateicīgs vecums- 20-25. Vispatīkamākais. Pēc 27 sāk kļūt bail. Tā īsti, patiesi bail par dzīvi kā tādu. Un tās ir tādas tumšas, aukstas bailes. Laikam ir tomēr kāds pamatots iemesls tam, ka šajā vecumā cilvēki parasti ir apprecējušies un saražojuši vai iecerējuši bērnus.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?