Gāju pa ielu un domāju, ka dzīve nekad vairs nebūs skumjāka kā tieši šajā brīdī. Vasara- vienīgais reālais gadalaiks, šis zaļais, mistiskais samudžinājies briesmonis, šķita nepanesama. Varbūt nepanesami vientuļa. Jo nevienā citā gadalaikā vientulība tik ļoti neuzlien virspusē. Tik konstanti. Tik visuresoši.
Man priekšā gāja jauna meitene pelēkās treniņbiksēs ar netīrumu pleķi uz dibena. Viņu pavadīja īsāks zēns, pazudis džempera kapucē. Šī aina man nezkādēļ šķita ļoti zīmīga. It kā tajā būtu iemiesojusies dzīves neglābjami aizejošā godība.
Man ir bail. Bailes vienkārši reizēm iestājas.
Man brīžiem šķiet, ka man nav nākotnes. Vismaz es nevaru iztēloties savu nākotni.