Dažbrīd mani uzmācīgi vajā sajūta, ka esmu iesprūdusi kādā no Haruki Murakami grāmatām, kaut kur kādā lappusē starp rindiņām. Un netieku vairs ārā. Un tur ir kaut kā skumji un tukši reizē. Atceros, vienā no šīm naktīm iemiegot sev cītīgi mēģināju iestāstīt, ka skumjas ir dzīvības pazīme. Bet kas ir dzīvs? Varbūt dzīvas ir tikai skumjas pašas.

(Droši vien esmu iesprūdusi Aitas medīšanas piedzīvojumos 154.lappusē:
"Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī- ka te būtu te. Tā ir vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās. Nu jau desmit gadu.")