hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2011-01-15 18:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:House Of Flying Daggers OST- Mei And Leo
Entry tags:citāti

Dažbrīd mani uzmācīgi vajā sajūta, ka esmu iesprūdusi kādā no Haruki Murakami grāmatām, kaut kur kādā lappusē starp rindiņām. Un netieku vairs ārā. Un tur ir kaut kā skumji un tukši reizē. Atceros, vienā no šīm naktīm iemiegot sev cītīgi mēģināju iestāstīt, ka skumjas ir dzīvības pazīme. Bet kas ir dzīvs? Varbūt dzīvas ir tikai skumjas pašas.

(Droši vien esmu iesprūdusi Aitas medīšanas piedzīvojumos 154.lappusē:
"Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī- ka te būtu te. Tā ir vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās. Nu jau desmit gadu.")



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]lullibi
2011-01-16 15:20 (saite)
murakami iesprūst var ik pa laikam. lai gan visvairāk, šķiet, varu identificēties ar Norvēģu koku, tomēr visilgāk iesprūdu Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules lappusē par hysteria siberian.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2011-01-16 18:08 (saite)
Es visvairāk identificējos ar Dejo dejo dejo, Norvēģu koks šķita nedaudz par skumju, lai tur iesprūstu, Uz dienvidiem no robežas lasīju jau ļoti sen, turklāt krievu valodā, vairs pat īsti neatceros, kas tur bija.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?