Bezgaršīgums ir kā infekcija. Varbūt tas pielīp brīdī, kad tev pirmoreiz uznāk slinkums izlasīt grāmatu līdz galam, kaut arī tā ir tīri laba. Un vēlāk tu atklāj, ka tavas attiecības ar literatūru ir kļuvušas par vienaldzīgiem gadījuma sakariem, kuriem tev jau ir nojucis skaits, tikai sējumi krājas putekļainās kaudzēs ar driskainiem grāmatzīmju papīrīšiem vidū. Un tu vairs nemēģini atmest smēķēšanu, jo priekš kam mocīties. Un tu vairs nejūti, kā aiz autobusa loga garām tev slīd šie stagnācijā grimstošie priežu meži, laižot cauri fragmentārus ziemas saulrietu asins pleķus. Un tu tikai skaties uz dienām, tikai skaties, jo tavas acis ir vaļā, un tas arī viss. Un tavas rokas ir tīras. Un tavas rokas ir tukšas.