THE BLOG

Atkal iegrimu pārāk dziļi wikipēdijā. Šādās reizēs gadās atrast visādas superinteresantas lietas. Piemēram šoreiz izlasīju kaudzi rakstu par Jeruzālemes vēsturi un man baigi iepatikās Zālamans. Tipa korānā esot rakstīts, ka viņš ar dieva gribu esot valdījis pār džinnu hordām un vispār esot bijis nenormāli awesome līdz pat brīdim, kad nomira. un drusku arī pēc tam.

( more )

atradu ļoti jauku, garu rakstu par Kastaņedas dzīvi. es negribētu teikt, ka pieskaitu sevi pie tiem, kas tic viņa grāmatu pilnīgam autentiskumam, tomēr es visā šajā rakstā nesaskatīju nevienu jēdzīgu argumentu, kas pierāda, ka viņa grāmatas ir works of fiction. tomēr es saskatīju ārkārtīgi daudz ignorantas, demagoģiskas muldēšanas no nobijušamies cilvēkiem. ar "nobijies" es domāju to, ka tie kritiķi tik ļoti baidījās no maģijas eksistences, ka nomelnoja Kastaņedas daiļradi visiem iespējamiem līdzekļiem.

kā autors, Kastaņeda ir bijis lielisks. nu kaut vai tapēc, ka viņš ar savu diršanu nopelnīja miljonus un mainīja cilvēku dzīves. pēc izlasīšanas par viņa kulta dzīvi, iespaids par viņu kā par cilvēku gan ir pamatīgi sabojājies - pēc šiem tekstiem ir tāda sajūta, ka viņš ir bijis ar napoleona sindromu sirgstošs gailis savā reliģiskajā vistu kūtī, kur viņš pēc sirds patikas cietsirdīgi spēlējies ar saviem sekotājiem.

besī arī raksta beigas, kas stāsta par Kastaņedas tuvāko sekotāju gaitām pēc viņa nāves. lielākā daļa esot izdarījuši pašnāvību - dažs lecot no klints, dažs klaiņojot tuksnesī, vēl kāds no narkotiku pārdozēšanas. funny story - viņa adoptētā meita (kas bija arī viņa mīļākā) tika atrasta dehidrējusies tuksnesī, tālu no savas mazās, sarkanās mašīnītes. stāsta, ka Kastaņeda vēl dzīvs esot viņai teicis, ka iekļūt nagualā (Kastaņedas ascension versija) esot pavisam vienkārši - viņai tikai jābrauc ar savu mazo, sarkano mašīnīti tuksnesī ar pedāli grīdā līdz viņa paceļas gaisā; izmeklētāji nosprieduši, ka meitene ir gonkojusi riņķī, nav spējusi pacelties, tad esot nospļāvusies un devusies ar kājām tuksnesī, kur arī nomirusi no dehidrācijas.

ko šis stāsts mums māca? to, ka Kastaņedam bija tik daudz personal power, ka viņš varēja ar vārdiem nogalināt cilvēku, because THAT is exactly what happened, un tas tikai nostiprina viņa sorcerera tēlu. absolūti vienīgā lieta, kas viņu nodod - viņš mirstot nesadega no iekšas un nepārvērtās par spīdīgu bumbu, kā viņš savu nāvi vienmēr bija aprakstījis kulta sekotājiem. viņš vienkārši atlika kātus no aknu vēža or something of that sort, kas ir diezgan skumji, jo man gribētos dzirdēt kā viņa sadegšanu un pārvēšanos bumbā izskaidrotu visi tie bailīgie asshōli, kas viņu nodirsa.

- Vienmēr jāļauj citiem darīt to, kas viņiem jādara. Tevis nebija divus gadus. Taču es teicu, ka tu atgriezīsies, un tu atgriezies. Ar mani arī notika tāpat. Es biju aizgājis uz pieciem ar pusi gadiem.
- Kāpēc tu tā izdarīji, don Huan?
- Tā paša iemesla dēļ kā tu. Man tas viss apnika.
- Kāpēc tu atgriezies?
- Tā paša iemesla dēļ, kapēc atgriezies tu pats. Tāpēc, ka nav cita ceļa, lai dzīvotu.

esam atpakaļ no Jāņmuižas. manī strāvo kaut kāds vispārākais pozitīvisms, ko ir izraisījis gan vakardienas funny pasākums, gan šīsdienas jaukā saulīte. it is going outward like a wave. summer.

Siguldas hesburgerā gan neejiet, jo tur viss ir gājis nenormāli downhill. mēs tur stāvējām rindā apmēram 25 minūtes. zīmīgi ir tas, ka rindā pirms mums bija 3 cilvēki, kas katrs ņēma kaut kādu parasto komplektiņu. seriously, mēs tur bijām tik ilgi, ka man likās, ka man jau sirmo mati. tā gaidīšana bija tik zombējoša un apstulbinoša, ka pilnīgi likās, ka mēs sabirzīsim pīšļos tur tā stāvot. beigās uzrakstīju sūdzību, un cilvēciņš aiz letes to pamanījis laikam nedaudz sabijās un man paziņoja, ka man nākšoties vēl pavisam nedaudz uzgaidīt uz savu ēdienu.

bijām pie Jēkaba uz pirti. piedzēros kā veprs. aizgāju gulēt septiņos no rīta, apstiprinājis kaudzi stulbu teoriju par sevi un saviem jaukajiem dzērājdraugiem. pirts bija lieliska, sniedziņš bija dziļš un mīksts, visi spriņģija riņķī kaili un gāzās dziļajā un mīkstajā sniegā. Silva pirtī uzkrita uz verdoša ūdens tvertnes ar muguru, bet par laimi apdzedzinājās tikai nedaudz, jo kāds viņu paspēja paraut malā. vēl kāds ģēnijs bija pievēmis āra tualetes būdiņu. es arī tiku vaļā no puszoba, nu tipa no pus ilkņa, nevis vidējā, jo Silva nejauši uzsita pa manu alus pudeli, kad man tā bija pie lūpām.

un atkal ir! ir tā ātruma sajūta prātā un nenormāls smagums ķermenī! how I longed for this.

man aiz durvīm Mustangs uzvedas kā zakončennijs gandons, totāli appīpējies atkal. visas šīs eksistences man liekas līdzīgas sērkociņam - ātrs, spožs uzliesmojums un lēna maza liesmiņa, kas kļūst aizvien mazāka un vārgāka, aiz sevis atstājot melnu ogli. jā, sērkociņi. stickmeni. sērkociņcilvēki - matchmeni, hehe. vēl šodien uzzināju, ka viņi veikalā alkoholu nozaga ar samērā advancētu paņēmienu. nē, nē, es par to runāju bez nosodījuma. es pats arī esmu kādreiz pāris lietas nočiepis. man tikai ir slikta sajūta par viņiem, kaut kam sliktam jānotiek vai kaut kas slikts jau ir noticis, ņehuja nevar saprast.

vispār jau nekad neko nevar saprast - piemēram kaut kad pirms pāris nedēļām vienā no 7349ām reizēm, kad te vakaros vnk notika kaut kāda dzeršana, man Ārčijs iečukstēja ausī, lai es viņam pasaku, cik ļoti es iekāroju Līgu skalā no viens līdz desmit. šāds jautājums mani tik ļoti izsita no sliedēm, ka laikam jau izskatījos pēc muļķīša, kurš pieķerts blenžot uz kādas skaistas sievietes krūtīm. skatoties uz manu apjukumu viņš noteikti padomāja, ka es masturbēju domājot tikai par viņa meiteni, un man šķiet, ka tas rada nevajadzīgu saspringumu mūsu dzīvoklī. man Ārčijs diezgan labi patīk, bet tagad man no viņa bail. un man arī bail blenzt uz Līgas krūtīm.

bet nu ja tā drusku padomā, sanāk, ka vispār jau es visus jūs ienīstu, jo šīs brīvdienas mani ir nedaudz sagrāvušas. jācenšas atkopties līdz nākamajām.

you made me see that I could walk into the sun and I could still be me.
now I can't deny nothing lasts forever.

...and I am totally high right now, jo pie mums ciemojas Mustangs, kurš visiem ir uzsaucis visādas apreibinošas vielas par diviem tūkstošiem kronu. vakar ierodoties mājās, mēs to pimpi atradām mūsu dzīvokļa vidū uz grīdas, izrubījušos uz milzīgas tamponu un spreadsheetu "bardaka" kaudzes. izrādās tas appīpējušais maniaks pa nakti bija atlidojis no Norvēģijas or something un lidostā paķēris kaut kādu random koferi, nu tipa ne savējo, un pamanījis to tikai mājās. šis fakts viņu laikam bija novedis pilnīgā reidžā, jo tie tamponi un papīri mētājās pa visu dzīvokli. viņš saka, ka neko neatceroties. arī to kā viņš esot ticis no lidostas uz dzīvokli, pa ceļam iztērējot 8 tūkstošus kronu no 10 tūkstošiem, kas viņam bijuši makā.

un tā nu viņi te tagad sēž aiz manām durvīm un truli kaut ko kūko, blenžot sienā, jo viņi jau otro nakti nespēj aizmigt no vitamīna. es ar nepacietību gaidu, kad šis viņu bezmiegs novedīs pie vētrainas dzīvokļa uzkopšanas kampaņas, jo tas ir tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs.

ā jā, un man beidzot pieslēdza apkuri.

vot DJ sāka šito tēmu un man bija āķis lūpā. pēc tam, kad biju pavadījis pusnakti youtubē klausoties samērā sliktas kvalitātes wow mūziku, nolēmu, ka vajag vnk atraut vaļā tos mpq arhīvus un izņemt visu muzonu ārā tādā kvalitātē, kādā to ir paredzēts klausīties.

anyways, es esmu uzkompilējis nelielu mp3 izlasīti (music by Matt Uelmen, Russell Brower and Derek Duke) ar gabaliem, kas man patika visvairāk. ņemiet un klausieties. jūs noteikti nenožēlosiet, ja jums patīk reaksējoša un episka mūzika (at the same time, I shit you not!). toč zinu, ka Avenalam patiks!

labā ziņa ir tāda, ka es pat drīkstēju atvērt mpq arhīvus un dalīties šajā mūzikā ar jums, kamēr vien visā tajā jebļā nav iesaistīta nauda.

DOWNLOAD HERE, 52Mb, aktīvs 60 dienas.

mjā, tā nu es te esmu mājās. nupat noskatījos Lord Of War, kas bija diezgan jauka filma, bet tomēr nespēju pavilkties kā nākas, jo man te dzīvoklī ir daudz par karstu. nav gaisa tipa, pat ja uztaisa caurvēju. dušā arī nav jēgas iet, jo esmu jau bijis 2as reizes pēdējo stundu laikā, bet tas ņehuja nepalīdz, jo tu momentā te notec ar sviedriem tā kā kaut kādā pirtī. pretīgi bļe, bet es neko nevaru padarīt. nu cik tad var iet tajā dušā, zajebal jau.

gribu kaut kur pie dabas. ārā, kur ir daudz gaisa. jo ir taču effing vasara un man ir pretīgi sēdēt mājās, jo te ir pavadīta jau visa ziema. can you imagine - es šovakar spēlēju Oblivionu un skatījos filmas tā vietā lai brauktu uz Ikšķili pasēdēt dārzā zem koka, iedzertu kādu ķiršu dzērienu un uzpīpētu kādu cigareti pilnīgā relaksācijā. es pats tam nespēju noticēt. the things I do...

da vispār es jūtos a little messed-up. varbūt vajag dzert retāk un gulēt vairāk, tad moš kaut kā es jutīšos... nez, citādāk. patiesībā jau tas haoss man patīk, tikai es to nekad tā pa īstam neesmu varējis atļauties, jo vienmēr ir bijusi atbildības sajūta pret darbu. bet tagad darba man nav, un tas haoss jau ir kļuvis drusku par lielu. tipa drīz varētu kļūt hronisks. es it kā jūtos kaut kādā veidā pazudis or smth.

ak jā - dzirdēju, ka Andžejs šodien atlidoja. bet es nebiju viņu sagaidīt, jo es jutos pārāk labi krēslā zem ābeles. funny, bet šķiet, ka ne reizi neesmu viņam pat uzrakstījis vēstuli, kamēr viņš ir Ķīnā. esmu tikai iepriekš sagaidījis viņu lidostā ar vārdiem "tev jānāk DZERT, FFS, mums būs pārtijs". hahaha, how lame is that?

kādu laiku nekas sakarīgs nav rakstīts.

vakar mums darbā bija baigais šnabja lakšanas maratons. it kā ballīte par godu tam, ka viena meitene iet atvaļinājumā. vakara sākumā boss teica runu, kuras galvenā doma bija apmēram tāda, ka mūsu lielākais klients "Bite", pateicoties kuram esam spējuši izdzīvot krīzes laikā, ir lauzis ar mums līgumu, jo viņiem ir iekšējā politika ik pēc laika rīkot konkursu reklāmas aģentūrām. therefore pusi no darbiniekiem atlaidīs.

par spīti tam vakars izdevās nevainojami - visi piedzērās pilnīgā taņķī un notika jam-session uz divām ģitārām, reasona un mutes harmonikām. es gan aizgāju mājās tā laicīgāk, jo bija kaut kāda pseido-pienākuma-apziņa pret faktu, ka man šonedēļ jāpabeidz tas panasonic katalogs ar 160 lapām.

šorīt braucot uz darbu tā ap pusvieniem satiku trolejbusā Žaneti, which was nice, jo tā parasti nenotiek. pabazarējām par dažādām lietām, tajā skaitā to, kur lai svin manu dzimšanas dienu, un kur lai svin jāņus. šie jautājumi tipa ir ļoti aktuāli.

un tad es ienācu birojā, un secināju, ka puse no visiem cilvēkiem nemaz nebija devušies mājās pagulēt. paņēmām kafijas un alus un devāmies uz VEF pulksteņtorņa jumtiņu, un normāli pasēdējām torņa augšā, paēdām brokastis, papīpējām. apmētājām lejā esošās mašīnas ar maizītēm, kas bija vājprātīgi negaršīgas un īsti negāja lejā. tāda pozitīva noskaņa, kam pa vidu jaucas kaut kāds aizvainojums uz neizbēgamām lietām.

šodien eju pa ielu un man virsū spīd saule un matos pūš vējš, un viss ir tā kā vienalga.
nekas mani nesatrauc. ir miers. beidzot.

ārā ir tik burvīgs laiks. vēss vējš un spoža saulīte un "imagine" skaņas austiņās. visa fiziskā plakne ir tik patīkama, cik vien tā vispār spēj būt.

bet iekšā man pilnīgs bardaks. kaut kāda nervozitāte, ko es izmisīgi cenšos apspiest; kaut kādas tipa bailes; kaut kāda apziņa, ka viss patiesībā ir ļoti dziļā dirsā;

skatos uz cilvēkiem sabiedriskajā transportā. uz to, kā viņi dodas kaut kādās savās dienas gaitās. tā kā kaut kādā lēnā filmā. kur ir viņu pamatojums? vai ceļš no mājām uz darbu uz veikalu uz mājām ir jau tik iegājies, ka viņi vairs nepamana, ka to veic? kā vēl viņi pavada laiku? kas viņu dzīvē ir interesants?

kas vispār ir interesants?

...jo man ir nenormāli garlaicīgi. man ir noriebies mans ikdienas ceļš. man ir noriebies vakaros skatīties seriālus un eksistēt. noriebies tikai apdzīvot zemeslodi. bet es tāpat tikai eju pa jau ieieto ceļu. katru dienu. vismaz šī diena ir skaista.

nahren visu. kur ir mans miers?

piektdien visai pieklājīgi atvadījāmies no Airisas, kas devās dzīvot un strādāt uz Ameriku. mums bija tik daudz alkohola, ka šķita - mēs tak ar to varētu kādu laiku izdzīvot uz neapdzīvotas salas. tomēr sestdien no rīta par pārsteigumu sev atklājām, ka ņefiga ne pilītes dzērienu vairs nav palicis. episki.

sestdien visu dienu nozvilnējām, protams lejot rorē dažādus dzērienus. vakarā uzspēlējām patiesību un risku, kā arī vēl visādas tīņu spēles, which was great fun tbh. bija arī tas gods pa nakti mēģināt gulēt blakus Kraistam, kurš krāc visļaunāk no visiem maniem dzērājdraugiem. ffs, viņš fucking burbuļo nevis krāc, tas ir pilnīgi nepanesami. pēc stundas jau sāk likties, ka Dievs vispār neeksistē, kas noved pie tā, ka līdz pieciem rītā nākas uzturēties apakšstāvā, smēķēt un kaut kā pavadīt laiku. nu labi, I actually enjoyed it, coz I had a good company, bet tas sirreālisms manā prātā jau bija ierubījies, un bija jau par vēlu.

damn, es jau biju aizmirsis šo sirreālo sajūtu. got to admit - tas ir krutāk par narkotikām, prāts paceļas pavisam citā līmenī un visi domu procesi notiek ar tādu ātrumu, ka tos nav iespējams pieturēt, lai kaut kādā formā (vārdiskā) izdabūtu no sevis. tu joprojām spēj sarunāties par kaut kādu random stafu, bet tavi spriedumi kļūst šķietami neloģiski. tipa tu pēc kārtīgas dzeršanas un negulēšanas esi izrubījis kaut kādus filtrēšanas mehānismus savā prātā, un attopies uz kaut kādas kosmiskās informācijas maģistrāles. and you feel wise. visas lietas zaudē savu cilvēcisko, subjektīvo šķautni, un iegūst to kosmisko, bezpersonisko un vienaldzīgo skatījumu. nothin is good ir evil, right or wrong. right or wrong doesnt even exist. ffs, nevienas narkotikas neko tādu man nekad nespēs sniegt.

anyways, šīs brīvdienas bija jaukas, bet ļoti morāli izsmeļošas.

btw briest plāns, ka nākamsestdien visiem jālaiž pie Prues uz Jāņumuižu. vajag vienreiz izkustēties kaut kur tālāk par Ikšķili.

yeah, esmu nupat izkāpis no gultas. es pamodos no tā, ka sapnis, ko redzēju, bija kļuvis pārāk debils. nu tipa, mana zemapziņa to debilitāti vairs nevarēja izturēt un es pamodos. un sapņoju es kāreiz par jums visiem.

mēs visi dzīvojām uz kaut kāda milzu kuģa - tik liela kā vesela pilsēta, un mums bija pašiem savs kvartāls. un dzīvoklīši bija komunālie. bet ne tik lieli kā krievu laikos - manā sapnī visi komunālie dzīvoklīši sastāvēja no istabām, kas nebija lielākas par viesnīcas numuriņu Japānā (nu tādā, kur Andžejs bija nofočējies). tomēr visapkārt bija tā krievu laiku netīrība, tipa kā piemīztos podjezdos un tualetē ar avīzi jāslauka pakaļa utt.

un tā nu mēs tur dzīvojāmies. mainījāmies ar dzīvokļiem, dzīvokļu biedriem, gultām, gultasbiedriem, seksa partneriem. turpu - šurpu. katru dienu man bija jāpaliek citā dzīvoklī, jo bija notikusi jauna revolūcija un mana gultiņa bija tikusi pārnesta uz citu dīvokli. katru dienu manā gultā atradās kāds cits paziņa, ar kuru es protams kniebos, par ko man pārmeta visi pārējie, kas paši darīja tieši tāpat. un gaisā valdīja neapmierinātība. ēterā bija tikai un vienīgi negatīvas emocijas. visiem bija problēmas vienam ar otru.

un kaut kā man pieriebās visa tā sūdu būšana, jo tādu neapmierinātību lgi nevar izturēt, un es aplaistīju visus guļošos ar benzīnu un nometu sērkociņu. un tad sēdēju kāpņu apakšā un skatījos, kā visi pa vienam pilnīgās liesmās ripinās ārā no dzīvokļa un lejup pa trepēm pie manis. un tad es atveru acis un saprotu, ka atrodos tikai sava komunālā dzīvokļa gultiņā un par to visu vienkārši sapņoju (sapnis sapnī, eh?) un man blakus guļ pēdējais cilvēks pasaulē, ar kuru es vēlētos kniebties, bet es to acīmredzami esmu izdarījis. un tad es atkal ņemu benzīna kannu un viss turpinās uz riņķi līdz es saprotu, ka eju pa riņķi un pamostos.

strangely, I understand every influence for this dream.

damn. vakar pārrados mājās tā pavēlu. laikam pat vairāk tā kā uz rīta pusi. pīpēju virtuvē un skatījos kā tālumā zibeņo. bija drusku sirreāla sajūta, varbūt kaut kas saistīts ar vientulību or something. devos gulēt. pēc kāda laika pamodos no nenormāla trokšņa ārpusē, un sapratu, ka ir iestājusies vētra. izgāju kails uz balkona un sajūta bija vēl sirreālāka. bija jau kļuvis gaišš, bet ambientā gaisma bija gaiši dzeltena. saules nebija. gāza lietus, zibeņoja un vājprātīgi skaļi dārdēja pērkons. un cauri tam visam spiedās šī vienmērīgā, ambientā dzeltenā krāsa.

es nolēmu, ka tā jau to neatstāt. ka man arī jāpamēģina. apsēdos uz balkona margas, šūpojot kājas pār malu, un skatījos kā lejā krīt lietus. pēc mirkļa jau biju pilnīgi slapjš un pilnīgi aizlidojis. lietus lāses, kas lielā ātrumā attālinās no tava uztveres fokusa, mēdz radīt sajūtu, ka tu celies aizvien augstāk un augstāk. un astotajā stāvā jau tā bija diezgan augsts. arī miega bads rāva nost jumtu tā, ka man dažbrīd likās, ka moš ir iestājusies apokalipse, jo tā dzeltenā krāsa noteikti nebija nekas tāds, kas notiek katru dienu.

was fuckin weird.

vakar dažādu interesantu darbību rezultātā piedzīvoju atklāsmi - mēs visi esam pārāk attālinājušies no dabas, tāpēc mums visiem ir hronisks nogurums un neizskaidrojamā depresija. mūsu enerģijas līmeņi ir ļoti zemi, jo visu ziemu sēžam mājās un nevēlamies aukstumā aiziet pastaigāt pa mežu. mūsu enerģētiskais metabolisms ziemas laikā ir kļuvis praktiski neeksistējošs, kas savukārt noved pie fakta, ka nespējam uzņemt pietiekami daudz enerģijas arī no pārtikas. un tā nu mums liekas, ka visu laiku esam neizgulējušies, nelaimīgi un kašķīgi. mums visiem instinktīvi gribas vasaru, jo tad mēs daudz laika pavadām ārā pie dabas.

kaut kas ir jāmaina! mēs ar Silvu nolēmām šo sestdien kaut ko beidzot iesākt lietas labā.

sēžu te visu rītu un skatos baron soosdon's wow machinima filmiņas un mēģinu pamosties.

pagājušā nakts bija drusku par dīvainu. man bija pārāk dīvains sapnis. es biju kādā neiedomājami perversā pasākumā, mājā, kuru nepazinu, bet tur bija daudzi man pazīstami cilvēki. mēs grimām pārāk ļaunās perversijās, jo es neizturēju un lielu daļu no cilvēkiem piekāvu ar beisbola nūju un tādu dīvainu uzparikti, kas līdzinājās chainsaw-swordam. pēc tā visa ieradās lielāki un ļaunāki čuvaki power armorā, ar kuriem man nācās spēlēt tādu kā fps pa to pašu māju. vienā brīdī es aizbēgu uz pagrabu, kurš bija tumšs un slapjš un tur ēnās dzīvoja gnoļļiem līdzīgi radījumi. kad ļaunie čuvaki mani panāca pagrabā, tad tie gnoļļi viņiem konkrēti izrakstīja vienā setā un es noplēsu tādu kā videokameru no viena power armorā tērptā.

tad nāca visi, kurus es biju piekāvis, bet viņiem nebija ne vainas un viņi nemaz neatcerējās, ka esmu to darījis. visi lielā barā un kopības sajūtā devāmies uz bezgalīgā pagraba tālāko galu, kas pamazām mūs izveda virszemē zem quake paveida sarkani tumšām debesīm un bija tāda spēcīga bezgalības sajūta, it kā es stāvētu visa centrā. sāku filmēt pasākumu ar norauto videokameru, kas viss pēkšņi paātrinājās, debesis kļuva gaišākas, visi cilvēki pazuda bezgalīgā blurā, atstājot aiz sevis spīdīgas sliedes, mana kamera uzpūta caurspīdīgu burbuli un es pēkšņi atrados kā tūrists tajā pašā vietā, tikai acīmredzot nesalīdzināmi tālākā nākotnē. tur bija futūristiskas mājas un daudz siltāka atmosfēra, bet dzeltenā debesu nokrāsa un mākoņu formas man joprojām iedvesa tādas kā bailes.

burbulis uz manas kameras bija pārtapis lielā, apaļā un šķidrā kristālā. es sāku fotografēt ar dīvaino burbuļkristālkameru un caur to varēja uzņemt TIK VĀJPRĀTĪGI LABAS BILDES, ar tādu detalizāciju, ka pat mana acs nespēja visu uztvert uzreiz. pie tam caur kristālu varēja redzēt lietas, kuras ar aci nemaz nav iespējams saskatīt. tad es palūdzu kādai vecai tantei, lai viņa nofočē mani uz debesu fona, bet tikko viņa paņēma rokā manu fotokameru, tā kristāls momentā izveidoja ļoti neglītu un asu formu ar daudz šķautnēm, un vairs nebija iespējams neko nofočēt. tad es sāku krist un pamodos.

sēdēju dušā ilgi, līdz izdomāju, ko tas viss nozīmē.

it is deep night outside my lidless windows. yeah, my windows have no curtains. it is troublesome. and I feel heavy. real heavy. sort of huge, like if I could fill any space with myself. I am filling this room now and there is no space left for anything else. and I walk the streets every day and I feel like if some invisible weight is attached to me. like if I was light and ethereal in the core, but this solid body dragging me to the ground and almost growing roots in the pavement.

this place sucks. too much emotions. too much humanism. too much fears. I wish to alter my consciousness, so that I should never think of anything again.

vakar redzēju sapni. šausmīgi sen nevienu nebiju redzējis... nu tā patiesi sen. bet vismaz tagad es sapņus atceros. šajā sapnī es biju priecīgs, manī bija miers un pilnīga pārliecība par to, cik mieram ir liels spēks. es stāvēju līdz ceļiem jūrā, kas bija tādā tropiski zilā krāsā. es sajutu pat atsevišķus smilšu graudus zem savām pēdām. es zināju, ka man aiz muguras ir krasts, kaut gan to neredzēju. un bija ļoti silti, pat vējš bija silts. tik daudz detaļu un krāsu, bet tik maz laika, lai tās sajustu. un šajā sapnī viens no personāžiem sacīja kaut ko līdzīgu "forever young, forever fair, forever summer around us". mana zemapziņa ar mani runā. dažreiz. eh, kaut nu viņa to darītu biežāk.

very, very beautiful...

My beliefs have become ideas. Ideas have become mere thoughts. My thoughts may be different tomorrow. I'm adrift on a cosmic ocean, and I like it.