THE BLOG - wind

kādu laiku nekas sakarīgs nav rakstīts.

vakar mums darbā bija baigais šnabja lakšanas maratons. it kā ballīte par godu tam, ka viena meitene iet atvaļinājumā. vakara sākumā boss teica runu, kuras galvenā doma bija apmēram tāda, ka mūsu lielākais klients "Bite", pateicoties kuram esam spējuši izdzīvot krīzes laikā, ir lauzis ar mums līgumu, jo viņiem ir iekšējā politika ik pēc laika rīkot konkursu reklāmas aģentūrām. therefore pusi no darbiniekiem atlaidīs.

par spīti tam vakars izdevās nevainojami - visi piedzērās pilnīgā taņķī un notika jam-session uz divām ģitārām, reasona un mutes harmonikām. es gan aizgāju mājās tā laicīgāk, jo bija kaut kāda pseido-pienākuma-apziņa pret faktu, ka man šonedēļ jāpabeidz tas panasonic katalogs ar 160 lapām.

šorīt braucot uz darbu tā ap pusvieniem satiku trolejbusā Žaneti, which was nice, jo tā parasti nenotiek. pabazarējām par dažādām lietām, tajā skaitā to, kur lai svin manu dzimšanas dienu, un kur lai svin jāņus. šie jautājumi tipa ir ļoti aktuāli.

un tad es ienācu birojā, un secināju, ka puse no visiem cilvēkiem nemaz nebija devušies mājās pagulēt. paņēmām kafijas un alus un devāmies uz VEF pulksteņtorņa jumtiņu, un normāli pasēdējām torņa augšā, paēdām brokastis, papīpējām. apmētājām lejā esošās mašīnas ar maizītēm, kas bija vājprātīgi negaršīgas un īsti negāja lejā. tāda pozitīva noskaņa, kam pa vidu jaucas kaut kāds aizvainojums uz neizbēgamām lietām.

šodien eju pa ielu un man virsū spīd saule un matos pūš vējš, un viss ir tā kā vienalga.
nekas mani nesatrauc. ir miers. beidzot.