THE BLOG - a sweet dream

yeah, esmu nupat izkāpis no gultas. es pamodos no tā, ka sapnis, ko redzēju, bija kļuvis pārāk debils. nu tipa, mana zemapziņa to debilitāti vairs nevarēja izturēt un es pamodos. un sapņoju es kāreiz par jums visiem.

mēs visi dzīvojām uz kaut kāda milzu kuģa - tik liela kā vesela pilsēta, un mums bija pašiem savs kvartāls. un dzīvoklīši bija komunālie. bet ne tik lieli kā krievu laikos - manā sapnī visi komunālie dzīvoklīši sastāvēja no istabām, kas nebija lielākas par viesnīcas numuriņu Japānā (nu tādā, kur Andžejs bija nofočējies). tomēr visapkārt bija tā krievu laiku netīrība, tipa kā piemīztos podjezdos un tualetē ar avīzi jāslauka pakaļa utt.

un tā nu mēs tur dzīvojāmies. mainījāmies ar dzīvokļiem, dzīvokļu biedriem, gultām, gultasbiedriem, seksa partneriem. turpu - šurpu. katru dienu man bija jāpaliek citā dzīvoklī, jo bija notikusi jauna revolūcija un mana gultiņa bija tikusi pārnesta uz citu dīvokli. katru dienu manā gultā atradās kāds cits paziņa, ar kuru es protams kniebos, par ko man pārmeta visi pārējie, kas paši darīja tieši tāpat. un gaisā valdīja neapmierinātība. ēterā bija tikai un vienīgi negatīvas emocijas. visiem bija problēmas vienam ar otru.

un kaut kā man pieriebās visa tā sūdu būšana, jo tādu neapmierinātību lgi nevar izturēt, un es aplaistīju visus guļošos ar benzīnu un nometu sērkociņu. un tad sēdēju kāpņu apakšā un skatījos, kā visi pa vienam pilnīgās liesmās ripinās ārā no dzīvokļa un lejup pa trepēm pie manis. un tad es atveru acis un saprotu, ka atrodos tikai sava komunālā dzīvokļa gultiņā un par to visu vienkārši sapņoju (sapnis sapnī, eh?) un man blakus guļ pēdējais cilvēks pasaulē, ar kuru es vēlētos kniebties, bet es to acīmredzami esmu izdarījis. un tad es atkal ņemu benzīna kannu un viss turpinās uz riņķi līdz es saprotu, ka eju pa riņķi un pamostos.

strangely, I understand every influence for this dream.