izlasīju un nopriecājos, ka nāku no tik mazattīstītas pilsētas, kurā praktiski nekas daudz nav mainījies (telpiskās pieredzes ziņā) kopš maniem bērnības klejojumiem

(Reply to this) (Thread)

mhm. domāju par to, kādā tieši veidā apmācīt E klaiņošanā, tajā freedom, ko noteikti nevar dabūt, garlakojoties stacijas'sleš'šopingmōla priekštelpā vai lielveikala picērijā :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es šos ierobežojumus pamanīju tikai, kad uzradās bērns. Ka mūsu mājai nav pagalma, ka vispār nekur apkārt īsti nav teritoriju, kurās bērniem "iet ārā". Pati uzaugu Purvciema plašumos, kur klaiņojumus ierobežoja tikai nogurums un izsalkums, tāpēc sākumā tas mani uztrauca. Gājām garās pastaigās vai arī kājām "uz pilsētu", bet tikai līdz zināmai patstāvībai.
Jo mūsdienu bērni neiet "ārā". Viņi "satiekas" tur, iekšā, datorā. Ja Tev izdosies to kā apiet - cepuri nost!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gribētos uzaudzināt par savvaļas bērnu, jo nav jau problēma tusēties poģikos, uz ielām etc., vienīgais, svarīgi, kā tas tiek darīts un kā nenonākt tajos sūdos, ar ko parasti asociē dīkdienīgu klaiņošanu pa ielām.
No otras puses nedaudz bremze, jo bērnam, izskatās, labāk patīk patērnieciskais dzīvesveids (dziedošās ģimenes, akvaparks un šopingmōls), taču mierinu sevi ar domu, ka uz gadiem padsmit, kad tās hormōnu vētras un identitātes lietas sākas, ka varbūt tad :D

(Reply to this) (Parent)

nja, man te Jūrmalā šitādiem padomju brīvības cienītājiem bija iestaigāta taka tieši caur mūsu pagalmu. [padomju laikā Jūrmala laikam bija vienīgā pilsēta LV, kur privātmājām bija aizliegti žogi]. pēc tam tie gājēji bija dikti dusmīgi, ka 90`tajos gados sacēlām žogus.

(Reply to this) (Thread)

iešana caur privāto īpašumu, protams, ir apgrūtinoša - dzīvojām lielajos kapos, kur caur sētu ļaudis īsināja ceļu, attiecīgi lieki atkritumi, nospertas puķes u.tml., bet man labāk tā, nekā, ja vispār noslēdzas un līdzcilvēkus neredz. (it kā jau varēja rakstīt RD, lai ierīko citu taciņu turpat blakus vai tml.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tam ir divas puses, man ar kaimiņiem viens no sākotnējiem konfliktiem - neslāt pa taisno pāri dārzam uz tuvējo šņabeni pa ceļam paķerot zaceni...
bet pilsētvide protams ir kaut kas cits.

(Reply to this) (Parent)

jā jā. Tieši tā. Un tie kapitālisti, maukas, arī visus soliņus novākuši no ielu malām, lai tev nebūtu kur apsēsties un nāktos iet uz maķīti atstutēt pakaļu, tā vietā, lai kādās romantiskās krustcelēs zem putekļaina bērza zariem klausītos putnu dziesmas.

Reizēm "mūsu kopīgais īpašums" mutē par "neviena īpašums", ar attiecīgu izturēšanos.

(Reply to this) (Thread)

protams, arī tas. gana daudz ir mīnusu un gana daudz loģisku argumentu par vai pret, vien man kā cilvēkam, kas ir audzis pie iespējas relatīvi brīvi pieredzēt publisko pilsētas telpu, tagad ir tāda kā ierobežotības sajūta, nedaudz cietums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Esmu par - mana māja ir mana pils.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tur nav pretrunu. Privātā telpa vs publiskā. Runa ir par publiskās telpas "publiskumu" vai arī to, kurš un kāpēc un ar kādiem paņēmieniem šo "publiskumu" dōzē.

(Reply to this) (Parent)

pirms kāda laika aktīvi par šo domāju, ja pēc 3 gadu pārtraukuma atsāku dzīvot savā bērnības rajonā, kur pēkšņi visiem ceļiem priekša un visādas a ļa
salūzis soliņs zem salīkušiem ceriņiem, ir nožogoti ar zaļu, augstu stiepļu žogu.

Raudāju mammai, ka jūtos atstumta un ierobežota :D

(Reply to this) (Thread)

es vēl ar šausmām domāju, ko iesākšu, kad E paaugsies. Ja pašu bērnībā izsūtīja sētā spēlēties un mājās nācu vakarā (ja ļautu, paliktu arī ilgāk), vecākiem brīvs, tad tagad, kad sētu gandrīz nav un kaimiņus (viņu bērnus) nepazīsti, var tikai piķot visādiem kursiem un nodarbībām vai arī ļaut tupēt mājā ar degunu datorā.

(Reply to this) (Parent)

kad te aizvakar braucām uz krakovu, krievs iz pīķera dikti priecājās par poļu mazajiem biznisiņiem, visos privātmāju pagalmiņos visāds hlams, kokmateriāli, dzelži, visādas poļu preces, sēta zema, labi, ja kāds kveksis apkārt lēkā. ka uzticas, ka nezog. un ka slovākijā (tāpat kā lv) elektrības šjočikus liek laukā, aiz žoga, krievijā katrai herņai dzelžu sētas apkārt, vecis ar aftomātu, signalizācijas, dzeloņdrātis un vēl pa asinssunim, lai nenopizģī

Vecdaugavā, piemeeram, pie upes krasta nevar piekljuut - privaatiipashnieki sagraaba sev arii krasta zonu, kurai peec idejas vienmeer jaabuut brīvai un visiem pieejamu.
par klejošanu - šajā ziņā vairāk veicās tiem, kas uzauguši laukos.