Vēl tāds interesants novērojums saistībā ar sapņiem. Savā laikā nogadījās situācija, kad prosta fiziski bija tādi nedugi, kad pat stradiņu endokrinololoģijas nodaļas galvenā ārste pateica aptuveni "tu esi vesels kā zirgs, tev vajag prātu labot" un novirzīja uz savu drušku, tādu modernisku hiperaktīvu beibi, kas nodarbojas psihiem kā es un viņa man beigu beigas sabaroja ar vairākiem antidepresantiem un antišizo huiņām, kas man diezgan ātri noņēma fizisko ņedugu. Es viņus pārstāju lietot līdzko sapratu, ka fiziskais sūds ir nogājis, jo tas feikais psiho sūds, ko tā šaize izraisa ir fake as bitch. Bet viena lieta, kas tajā laikā man gandrīz vai patika bija sapņi. Jā, man vispār ir vivīdi sūdi miegā un esmu ar samērā bagātu iztēli apveltīts indivīds, takšo ķem boļe. Bet tajā brīdi (lietoju paroxetīnu, olanzepīnu un rispirdonu tajā nogireznī) bija tā, ka katra nakts bija bez maz vai sāga, jobanā epopeja. Vienas nakts sapnis bija kā izlasīt pirmo reizi 100 vientulības gadus/gulta ar zelta kāju. Prosta katru detaļu pēc detaļas izdzīvoju savu nieka 6h laikā. Izgāju cauri veselam dzimtas liktenim, piedaloties un lusīdi taustot/ietekmējot lietas tajā. Tik lusīdi, ka tā realitāte likās īstāka par manu jobano sober dzīvi. Es būtu varējis katru rītu rakstīt romānu tajā laikā. No kurienes tas sits uzrodas un tik konkrēti? Jo tur daudz kas bija tāds, kas burtiski čanelējās. Tie nebija jau esošas expas konsolidācija psihodēliskā murgā. Tur bija reāli sižeti un tēli no nulles.