No pēdējām atziņām par vēsturi un tagadni, arvien vairāk liekas, ka atrodamies kādā globālās stratēģijas datorspēlē. Visi individuāli esam NPC priekš mikromenedžmenta un daļas no lielākām figūrām makro soļiem. Mūs spēlē kaut kādi nogarlaikojušies deģenerāti, jo nav vairs prātā nekā labāka ko darīt. Varbūt viņi arī ir tie, kas atklājuši nemirstības formulu un sava loma spēlei ir salabāt to pilnīgā noslēpumā un tikai savai lietošanai, nepārtraukti iznīcinot tautas, valstis, radot jaunas, pārtaisot demogrāfiju, izraisot karus, teraformējot spēles lauku utt.
Vai arī kā daži domā, ģenētiskās inženierijas eksperiments.

Jebkurā gadījumā šīs samsaras kungi ir kādi antediluviani, citādi visam šim absurdam un neloģiskumam it visā, ko "mēs" darām nemeiko sensu pat, ja saprotam, ka cilvēki savā vairumā ir pastulbi. Vajadzētu tomēr pastāvēt līderiem, kas darbojas saviem junitiem par labu, bet tie visi ir lelles, kas dara visu pretēji NPC gribai un pēdēji pret to neko nevar darīt un arī negrib, jo pakļaujas no augšas inceptētiem algoritmiem.