Ceļš uz Dienvidiem bija garš, es jau nonācu dzimtajā zemē, bet arī tur vēl gabals ejams. Ir nogurums, gribētos kaut kur piestāt. Nonācu līdz Gaujas krastam, kur ieraudzīju kādu meiteni gleznotāju. Viņa šķita pazīstama, pienācu tuvāk.

Jā, atceros, mēs dzīvojām uz vienas ielas, kad vēl bijām pilsētā. Vai arī viņa tagad ir izmukusi?

Toreiz biju viņā iemīlējies, man bija kādi sešpadsmit, bet viņa vēl jaunāka. Tas mani mulsināja, tāpēc kautrējos viņu uzrunāt tieši un meklēju veidu, lai netieši iepazītos ar viņu. Nonācu viņas brāļa kompānijā, viņi gan bija iedzērāji, bet nebija citas izejas, kā piebiedrojos, lai redzētu gan viņu biežāk, gan vispār, kā ļaudis dzīvo. Tanī kompānijā bija kāds čigānu puika. Divi gadi jaunāks par mani, bet varen stipru un pieaugušu miesu. Viņš nāca uz mūsu ielu pie savas meitenes, kāda turīga uzņēmēja meitas. Kādu dienu mēs aizdevāmies ciemos pie gleznotājas brāļa un palikām kāpņu telpā. Un, mana veiksme, pretī mums iznāca pati gleznotāja. Es sāku domāt, kā lai uzrunā. Kamēr domāju, tikmēr čigānzēns pienāca pie viņas klāt, sagrāba aiz dibena un sāka skūpstīt. Vērojot to kādas divdesmit minūtes es pazaudēju cieņu, gan pret gleznotāju, kas tam ļāvās, gan pret čigānzēnu, jo viņš man stāstīja, cik ļoti mīl citu meiteni, raud naktī viņas dēļ un tā tālāk. Tā cita meitene turklāt dzīvoja turpat blakuskāpņutelpā. Tā es pamazām atsvešinājos no tās kompānijas, tās vietas un dzīvesveida.

Augstākās izglītības studiju laikos atkal satiku viņu un iepazinos. Viņa pat mani uzrunāja. Uz to laiku viņa bija iemācījusies smēķēt, un mani tas atbaidīja.

Kopš tā laika pagāja daudzi gadi, bet tagad viņa mani atcerējās un sveicināja un jautāja, kā iet. Es izstāstīju par aiziešanu no pilsētas.
- "Es tā nevarētu. Laukos taču nevar izdzīvot! Turklāt man vajag sabiedrību, teātri, izstādes! Laukos ir tikai smags darbs!"
- "Arī laukos var gleznot," atbildēju es. "Bet tas gan, audekls pašam no liniem būtu jāauž, un krāsas jāiegūst pašam no augiem, to saknēm, lapām, koku mizas. Toties laukos var gūt dvēseles mieru un būt netraucētam."
- "Ak, bet vai to visu var pagūt, ja gribas vien gleznot! Un kas tas par dvēseles mieru, ja nav naudas, par ko nopirkt visas dzīvei nepieciešamās lietas! Nāc pie manis ciemos vakariņot un pārnakšņot, paskaties, kā es dzīvoju!"
Es piekritu. Man viņa vēl patika, īsta skaistule, baltu gaišie mati pat baltu zemē ir kļuvis retums, un vēl gribējās aizmirsties, kas labi padodas ļaudīs. Mēs iegājām Volmāres mazpilsētā. Mazpilsēta bija gana klusa, retais vēl nav pārbraucis uz lielpilsētu vai tālajām zemēm. Daudzdzīvokļu mājas pustukšas vai pamestas, dažas tika nojauktas celtniecības materiāliem jaunbūvēm tur, lielajā pilsētā. Viņas dzīvoklis sakopts un jauns, bet gandrīz neviens priekšmets, neviena virsma tur nav bijusi no dabas, viss nedzīvs, tai skaitā vakariņas. Man palika viņas žēl, gribējās paņemt viņu pie sevis uz mežu. Tur viņa varētu gleznot cik uziet, es viņai sarūpētu pārtiku un glezniecības rīkus. Šeit viņai nav tik daudz laika gleznot, jo ir jāstrādā, lai nopelnītu naudu. Bet darbs un betons viņu novārdzina. Viņa centās piepūst man matraci gulēšanai, bet nevarēja. Atmeta smēķēt vien pirms dažiem gadiem. Elektrosūknis salūza, viņa iedeva pūst man. Es atliku madraci malā, teikdams:
"Tev ir gana plata gulta, es varētu gulēt tev blakus zem atsevišķas segas. Esmu tā darījis iepriekš pilsētas dzīves laikā un pratu savaldīties."
Viņa nobrīnījās, aizdomājās, bet piekrita. Mēs apgūlāmies, es centos aizmigt. Tad viņa mani uzrunāja:
- "Tev tiešām jau rīt jādodas? Tu nevarētu aizkavēties vēl?"
- "Es nevaru, manis nav bijis mājās jau pietiekami ilgi. Man jāsagatavojas ziemai."
- "Es arī gribu aizbraukt prom no šejienes. Bet uz Rietumiem. Tur es varētu pārdot savas gleznas. Šeit tās nevienam nav vajadzīgas. Bija tikai viens cilvēks, kas tās pirka no manis par naudu, bet tur ir daudz vairāk mākslas cienītāju.
Es aizdomājos par to puisi no pilsētas laikiem, atcerējos viņu. Viņš droši vien viņai tā arī neatzinās. Viņa tā arī nesaprata pati, ka viņš viņu mīl, tāpēc arī pirka viņas gleznas. Jo ne jau gleznu cilvēks pērk, bet daļu no gleznotāja dvēseles, ko vēlas ielikt sevī. Tas ir veids, kā būt kopā ar to cilvēku, ja tu jūti, ka savādāk nespēj pietuvoties.
- "Brauc man līdzi uz Miglas zemi! Es nezinu turieniešu valodu, bet tu zini! Tu varētu atbalstīt mani! Pats, zinādams valodu, tu viegli atradīsi darbu! Turklāt tu varētu muzicēt uz ielām un gūt papildu ienākumus! Turienes lielpilsētā ir tik daudz ielu mūzikantu!"
- "Uz miglas zemi?! Es zinu miglas valodu, bet neticu, ka tur lielpilsētā cilvēks būtu vajadzīgs. Mēs priekš miglas ļaudīm esam vien mežoņi. Tanī lielajā mākslinieku pulkā, kas tur jau ir, mani arī neviens nepamanīs. Turklāt, es neesmu tam gatavojies."
- "Tad es braukšu viena... Bet es noteikti iekārtošos! Kad es iekārtošos, vai tu brauksi pie manis ciemos?"
- "Tas ir diezgan tālu... Bet ja man būs iespēja, es atbraukšu."
Es gribēju gulēt, bet viņa šķiet, negribēja rimties sarunā. Es kaut ko sapratu un apliku savu roku ap viņu un apskāvu. Biju domājis, ka tā mēs aizmigtu, bet arī viņa aplika savu roku ap mani. Asinis sāka plūst ātrāk, un apskāvieni pamazām pārvērtās glāstos, kas ilga visu nakti. Zinādami, ka šķirsimies, neatļāvāmies skūpstīt viens otru, kur nu vēl vairāk. Rītausmā aizmigām.

Kad pamodos viņa jau bija augšā un gleznoja. Pienācu tuvāk klāt, lai apskautu, jo sirdī jau pieķēros viņai. Bet viņa bija vēsa:
- "Ko tu dari? Tu esi smieklīgs!" viņa nosmejās. Lūk, man ir dāvana priekš tevis."

Viņa iedeva man gleznu.

Aiz pirmajām durvīm bija vienkārša istaba. Aiz tās, vēl viena. Māja bija caurstaigājama. Izgāju apli, līdz nonācu atpakaļ. Nekā. Vien mājas otrajā galā stāvēja lielās aužamās stelles. Atgriezos pie tām, piesēdos klāt. Dīvaini, māja tukša, bet spoles uz stellēm ir uzliktas un audums ir iesākts. Sieviešu darbs, padomāju es, un jau taisījos iet prom, kad pēkšņi nez no kurienes uz stellēm uzleca melns kaķis. Viņš uzgāja uz auduma un sāka to ķerstīt ar saviem nagiem. Es noņēmu kaķi nost, lai nebojā mantu, tad aizdomājos par zīmējumu uz audekla - vai nu ziedlapas vai arī mazi spārni. Radās nojausma, ka jāpaturpina tas raksts. Daudz gan to paminu apakšā un nav tas mans darbs, kā arī tumšs jau bija, bet kaut kā melnā kaķa acu gaismā izdevās to zīmējumu atkārtot. Turklāt tas kaķ's ķerās aiz rokas vai kājas, ja grasījos darīt nepareizi. Tiklīdz pēdējais zīmējuma diegs tika ievlikts, atskanēja kāds mehānisms un kaut kur nočīkstēja durvis. Kaķis aizdevās kaut kur ēnainā stūrī aiz krāsns, ik pa brīdim atskatoties uz mani savām spīdīgām acīm, es sekoju līdzi un atradu sleptu eju ar trepēm uz augšu.

Ienācu istabā. Tā gan bija apdzīvota un mājīga. Smaržoja pēc šokolādes un sveču vaska. Kaķis vairs nebija manāms.
- "Vai te kāds ir?" jautāju es skatoties un klausoties apkārt. Nekā, tad es ieraudzīju grāmatu plauktu. Pienācu to apskatīt. Te pēkšņi ieraudzīju kādu grāmatu noliktu ar vāku uz āru - tā bija par to, kā senie ļaudis šaipus mājas būvēja. Paņēmu rokā, te pēkšņi kaut kas neliels aiz tās izspruka ātri un, atstājot gaišu joslu aiz sevis, aizlidoja aiz manis. Istabu piepildīja gaisma. Es baidījos atskatīties, bet zināju, ka man aiz muguras kaut kas notiek. Atskanēja smiekli un gaisma sāka mazināties, tad sveces istabā iedegās pašas par sevi. Es uzmanīgi pagriezu galvu, lai paskatītos pār plecu, ieraudzīju viņu un pagriezos pilnībā. Meitene, kuras spārni jau izgaisa, bija cilvēka augumā. Viņa smaidīja un izstiepa roku:

- Dejo ar mani. Tāpat kā toreiz.

Es lēnām piegāju klāt un aptvēru viņas vidukli. Veca plašu atskaņotāja galviņa pati ar tam ar raksturīgo troksni uzkrita uz plates - sāka skanēt valsis. Tā mēs kādu laiku dejojām. Sveces riņķoja apkārt.

Kad plate izbeidzās un sveces sāka pamazām dzist viena aiz otras, viņa man pateicās un iedeva svecīti:
- "Tā ir no pareizticīgo baznīcas. Iededz to, kad pār sirdi uznāk tumsa. Tu atcerēsies mani. Vēl paņem šo ābolu. Bet uzmanies, tas ir saindēts un apburts. Iekodies tajā, kad tu vēlēsies pavisam pārnesties pie manis un palikt, un dejot ar mani vienmēr, tad apēd šo ābolu visu. Bet ņem vērā, ceļa atpakaļ nebūs."

- "Es nezināju, ka tu esi lauma. Kā tu kļuvi par laumu?" jautāju es.

- "Kad mani vecāki izšķīrās un ģimene izjuka, tad jūra mani apskāva un aiznesa uz kādu salu, kur mežs mani pieņēma un audzināja. Dzīvnieki bija mani brāļi: eži sargāja mani miega laikā, lai čūskas man nekaitē, putni nesa ēst, lāči sildīja pa ziemu, zirnekļi auda man kleitas un iemācīja aust, līdz kādu dienu mani atrada mežsargi un atveda atpakaļ pie cilvēkiem. Tomēr mežā pavadītais laiks mani stipri ietekmēja un deva daudz tāda, ko cilvēki nesaprot. Tiklīdz es izaugu, es atgriezos mežā un kļuvu par šīs muižas iemītnieci. Šeit viss pieder man un mani klausa. Bet esmu šeit viena, tāpēc man ir prieks, ka tu atnāci un atradi mani. Citi to nespēja. Ja vari, nāc vēl, un nekādā gadījumā nepazaudē to ābolu, ko tev iedevu. Tas nedrīkst nonākt svešās rokās, tad labāk sadedzini to."

Pa ceļam kļuvu izsalcis, tad sajutu ābolu smaržu, sekoju tai un nonācu dārzā. Āboli, plūmes un vēlās upenes bija neskaitāmas, taču neviena dārznieka. Meklējot kādu, kas dārzu kopj, nonācu līdz muižai. Sadzirdēju kādu šūpojamies uz lielā šūpoļa, kas bija iekārts ozolā. Atskrēju, taču tur bija vien vējš. Muižas pagalms un ēkas bija tukšas. Taču galvenās ēkas deju zāles logs bija vaļā. Es ierāpos tajā iekšā.

Zāle bija tukšā. Fortepiāno vāks gan bija atvērts. Vēja plīvinātie aizkari centās nospiest taustiņus un kaut ko uzspēlēt, taču veltīgi. Izgāju no zāles un nonācu gaitenī. Tas bija piepildīts ar dažnedažādu dižciltīgo ļaužu gleznām. Vienā no gleznām bija attēlota kāda izcili skaista sieviete ar godpilnu skatienu, sarkaniem matiem un laumas spārniem. Es ieskatījos cītīgāk. Man šķiet, ka esmu viņu redžējis iepriekš. Bet kur?

Es aizdomājos un sāku rakņāties atmiņās. Atmiņās bija vien dejas, mūzika un simtiem sejas. Šķiru tās vienu aiz otras, pasākumu aiz pasākuma, tad atcerējos viņu. Tobrīd viņa likās parasta meitene. Vien ārkārtīgi skaisti gari un gaiši, nevis sarkani mati un labsirdīgs, plašs smaids lika pievērst skatienu un aizdomāties, pajautāt sev, kas tā tāda ir. Kas gan to būtu domājis, ka viņa ir lauma, kas slēpj savus spārnus un patieso būtību. Te pēkšņi kaut kur ārā atskanēja smiekli.

Es pieskrēju pie loga, bet nevienu neatradu. Taču pustumsā varēja redzēt, ka gaisā plūst gaismas josla un it kā ved kaut kur. Sekoju tai un nonācu pie mazas ar vīteņiem apaugušas koka mājiņas muižas malā starp ozoliem. Mājiņai bija vairākas durvis, un es nezināju, pa kurām lai nāk iekšā. Gaismas josla, kas nu jau gandrīz izklīda, veda uz tām durvīm, kas bija pie jumta. Taču līdz tām varēja nokļūt vien ar kāpnēm vai... lidojot. Pamēģināju parastās druvis, taču aiz tām bija vēl trīs durvis, un man nebija ne jausmas, ar kurām lai sāk. Kļuva arvien tumšāks, saulesriets jau sen nokavēts, es ne tikai nezināju, bet arī vairs lāga neredzēju, kur eju.

Pamēģināju pirmās durvis.

[izdomāts]

Jūra iznesa mani krastā kādā no ziemeļu ostām. Knapi varēju pakustēt, jo biju ūdenī nosalis. Atguvos ne uzreiz, kliboju, jūras sāļš ūdens un straume bija izšķīdinājuši un ieplēsuši drēbes. Kad atgriezās dzirde, sadzirdēju dūdu skaņas. Sākumā domāju, ka man rādas, bet pēc tam sapratu, ka tiešām kāds tuvumā spēlē. Nodomāju, ka glābēja, un priecīgs gāju gar krastu skaņai sekodams. Ieraudzīdams viņas tēlu jūras malā, sāku atgūties ātrāk, pārvietojos gandrīz jau skriešus. Kad pieskrēju klāt, viņa pagriezās. Tā bija glābējas māsa.

Viņa mani aizveda pie sevis, uzšuva jaunu apģērbu no linu auduma un pabaroja.
- "Tu ļoti labi gatavo," teicu es. "Kad būšu mājās, man pietrūks šīs maltītes. Tur man pat nav šķīvja un galda, uz kā ēst. Ēdu no kāpostlapām vai koka bļodas."
Viņa izmazgāja manis iztukšoto šķīvi un pasniedza man: "Ņem līdzi par piemiņu." Es sapratu, ka droši vien vairs nesatikšu viņu un tāpēc šķīvi paņēmu. Tas bija izrotāts ar vīteņu zīmējumiem. "Galdu arī vari ņemt, ja vien vari aiznest. Man šeit gribas citādu galdu. Kad atgriezīšos, došos pie galdnieka.
Es paskatījos apkārt, galdu virtuvītē netrūka. - "Manuprāt tev jau ir gana mantu. Var būt tomēr atteikties no šīs domas?"
Glābējas māsa uzvilkās: - Tu domā, ka zini visu labāk par visiem, vai ne?! Mani tracina šādi cilvēki!"
- "Es tikai gribēju izteikt savu viedokli un uzturēt sarunu. Nepārtraukti visu apstiprināt būtu bijis varen garlaicīgi."
Es sapratu, ka māsa viņai ir pārstāstījusi kaut ko no mana pasaules redzējuma, taču tas varēja arī tā nebūt. Glābējas māsa vienkārši varēja būt dusmīga uz mani par to, ka izvēlējos tieši glābeju. Tiesa gan, tagad tam vairs nebija nekādas nozīmes, jo tas nu ir pagātnē un es te esmu vienīgi, lai pieliktu tam punktu savā apziņā.

Tad viņa atvēra skapi, izvilka no tā ārā sava vecātēva vijoli un parādīja man: "Ja tev ir garlaicīgi, tad uzspēlē." Viņa iemācīja man vairākas melodijas.

Kas ar mūziku, tam arī ceļš. Pienāca laiks doties mums abiem katram uz savu pusi. Es devos uz mājām.

[izdomāts]

Jau vakars, tuvojas saulriets, es zinu, ka viņa jāmeklē ostā. Skrienu no trapa līdz trapam, bet neviens kapteinis savā pasažieru sarakstā viņu neatrod. Redzu, kāds no jaunajiem dāņu bezmasta kuģiem palaida gaisā buru. Tā gluži kā pūķis no bērnības paceļas augstu gaisā, kur valda stiprāki vēji. Pieskrienu klāt un redzu viņu stāvam pie ostas malas priekšā rietošai saulei. Lēnām pienāku klāt, vējš plivina viņas kleitu, acis aizsedz saulesbrilles, viņa sajuta mani, bet nemaz nav pārsteigta, ir tikpat vēsa kā tas vējš, kas tulīt aizraus viņas kuģi prom:

- "Tu brauc prom?"
- "Jā," mierīgi un īsi atcērt viņa. "Es nevaru palikt. Man gribas doties prom."
- "Bet kā tad es? Un mēs?"
- "Tu neko nevari mainīt un ietekmēt. Mēs? Mēs esam tikko kā iepazinušies. Es tev neko nesolīju, neko neprasīju, un arī tu neko no manis, lūdzu, neprasi. Es gribu būt brīvs cilvēks."
- "Un kā tad jūtas? Vai tu tiešām neko nejūti?"
- "Es savā laikā pārāk daudz apdedzinājos un neko daudz vairs negribu just. Tagad es gribu aizmirsties, es gribu braukāt pa pasauli un spēlēt, un negribu aizkavēties nekur ne mirkli, lai atmiņas neiezogas atpakaļ manā prātā. Lūdzu uzmanīgāk ar šo!" viņa novērsās un iesaucās bezrūpīgiem matrožiem, kas pieķērās kastei, kur visticamāk bija viņas mūzikas instrumenti.
- "Un tu nekad neatgriezīsies? Tu taču atgriezīsies! Tu vari man rakstīt!"
- "Tu nesaproti. Man tas nav vajadzīgs. Tas man tikai traucēs. Es gribu būt brīva. Es neticu, ka manas prombūtnes laikā tu mani gaidīsi, un man tas nemaz nav svarīgi."
- "Es tiešām nesaprotu. Nesaprotu, kāpēc, kad primo reizi tevi noskūpstīju, tu sāki raudāt. Biju domājis, ka tā ir zīme un ka tas ir kaut kas īpašs..."

Te viņas seja manāmi izmainījās, bet es nevarēju nolasīt viņas domas. Saulesbrilles slēpa viņas acis. Viņa klusēja, un tas brīdis, ko viņai pieminēju, uz visiem laikiem paliks man nesaprotams. Var būt arī viņai. Saule norietēja un nu jau saules vietā es uz horizonta vēroju kuģi, kas nesa prom manu glābēju. Es nevarēju zināt, kurp viņa dodas, jo kuģis piestās katrā ostā, un vienīgi vējš uzzinās, kurā no tām viņa nolems izkāpt. Mans sapnis par ģimeni samazinājās līdz ar tā kuģa tēlu, kamēr es varēju redzēt vien augsto buru plīvojam virs horizonta.

Es nezināju, kurp man tagad doties un ko darīt. Manas mājas atgādinātu par viņu, ceļošana un kaut kā cita meklēšana arī atgādinātu par viņu, jo biju uzskatījis viņu par sava ceļa galu. Taču tas izrādījās nevis ceļa gals, bet strupceļs. Es ielēcu ūdenī un sāku peldēt, un liku jūrai mani aiznest, kur tai tīk. Peldēju līdz spēku izsīkumam, tad apgūlos uz straumes un gaidīju stundām ilgi. Ūdens palika arvien vēsāks, no tā sapratu, ka tieku nests uz ziemeļiem.

[izdomāts]

Ienāku iekšā savā midzenī, bet kas par dīvainību, no iekšpuses tā ir daudzstāvu guļbūve, un kāda! Bez nevienas naglas! Telpas plašas, lielākās no tām vidū ir ar linu galdautu un neskaitāmajiem ēdieniem klāts galds, bet ārā troksnis - pienāku pie loga un redzu, ka visa mana pļava ir piecelta ar mājām un ļaudis ārā gavilē, sievas dzied:
"Tev, puisiti, caurs prātiņis,
Caura tava cepurite:
Tu domaji to meitiņu,
Kas uz tevi nedomaja."

Un tiešām, skatos, man galvā cepure. Noņēmu to nost no galvas, bet no tās izkrīt pele un aizlaižas stūrī. Bet cepurē tik tiešām ir izgrauzts caurums.

Te es pamodos. Tas bija tikai sapnis. Bet nojausma par to, ka glābēja par mani ir aizmirsusi, mani neatstāja, kaut arī kopš viņas aizbraukšanas ir pagājusi vien nedēļa. Es izlēcu ārā no būdas un skrēju vien atpakaļ uz treju upju ieteku jūrā, lai izdibinātu, kas notiek.

[izdomāts]

Beidzot esam klāt, pajūgu atstājām ēnā tālāk no upes - dikti tie zirgi raujas pie aukstā ūdens, bet paši vēl nav atdzisuši. Pļava smaržo pēc meža zemenēm. Šī smarža mūs aizkavēja pie tām ogām.

Tad atbrīvojām zirgus no pajūga, tie aulēkšiem devās uz upi, kad padzēra, ieņēma pļavas pie ceļa. Gribēju vest glābēju izrādīt savu mitekli.

- "Tāds pats kā tiem vendiem?? Es tādā nenakšņošu." Te viņa ieraudzīja neapdzīvotu mednieku māju ceļa malā. "Tur! Es palikšu šinī mājā. Iešu nolikt tur mantas, tad dosimies apskatīt tavu pļavu un dzīvesvietu."

Pienācām pie mednieku mājas, iegājām iekšā. Gribēdami iet ārā sastapām pie durvīm vēju, bet debesīs ātri tuvojās negaiss. Vējš zvanīja zvanu pie pastkastes. Zirgi noslēpās mežā. Sākās pērkona negaiss. Apsēdāmies pie loga viens otram blakus, vērodami lietusgāzi.

Es apskāvu viņu. Mans sapnis beidzot piepildījās. Es atradu sev dzīvesbiedreni un atvedu uz mājām. Nu mēs varēsim kopā savīt šeit ligzdu un nodibināt ģimeni. Viņa atbildēja uz manu apskāvienu. Lietus nerimās. Mana sirds arī. Es pieskāros ar savu muti viņas sejai, katrai tās daļai. Tikai lūpām nē. Vēl nekad nebiju nevienu skūpstījis. Viņa turēja acis ciet. Es skatījos uz viņas seju un nevarēju atraut acis. Man gribējās viņu noskūpstīt. Pieskāros viņas mutes kaktiņam. Pēkšņi mani uzrunāja mana sirdsapziņa, sakot, ka tā ir tikai ilūzija, kas man tiek dota, lai es saprastu, ka tas nav mans liktenis un ka nākotnē mani gaida kas cits. Tāpēc nedrīkstu pārāk aizrauties, jo atpakaļceļa nebūs, es ierakstīšu viņu savās atmiņās uz visiem laikiem un pazaudēšu viņu kā labu draugu, jo viņa nevar palikt pie manis.

Tad atkal apskatījos uz viņas seju, tik mierīgu, un tomēr pieskāros viņas lūpām ar savām viegli, viegli. Viņa atbildēja.

Es gaidīju lielu jūtu uzplūdumu, taču nesajutu neko. Es gaidīju spēku, kas manī iesplūstu, taču nekas nenotika. Man prātā ienāca doma, ka tā tiešām ir ilūzija un es viņu nemīlu. Tikmēr viņa nolika galvu man uz pleca, lai neredzu viņas seju. Es nesapratu ko viņa sajuta. Man sagribējās glaudīt viņas galvu. Viņa paņēma kleitas malu un noslaucīja seju. Viņa raudāja.

Pērkona negaiss beidzās. Mēs izgājām ārā, es paņēmu izkapti un pļāvu slapju zāli, viņa par godu manai atgriešanos spēlēja dūdas. Viņa smaidīja savādāk kā iepriekš. Smaids bija krietni gaišāks. Arī saule uzspīdēja no jauna. Palika silts un mēs aizgājām peldēties uz upi.

Pārnakšņojām mednieku mājā, es gulēju blakusistabā. Šodien gan mums būs jāaiziet līdz manām īstajām mājām. Bet pa ceļam tik daudz meža zemenes, ka cauri nevar iziet. Tā mēs tās lasījām visu dienu un nelaida meža zemenes mūs uz manu pļavu.

Atradām sausus zirņus un nolēmām tos iestādīt. Es samērcēju tos ūdenī, bet viņa uzraka lauku, es arī piebiedrojos rakšanai. Tad paņēmu zirņus un iestādīju savā dobē. Atlikušos zirņus izbārstīju pa savu dobi. Dīvaini, es aizmirsu par viņu. Viņas uzartā dobe palika neapsēta.

Vakarā sēdējām mājā un ēdām. Es paņēmu sagrieztas rupmaizes galotni, domādams, ka viņai labāk garšotu vidus. Te pēkšņi viņa, kad es jau maizes garozu biju mutē ielicis, iesaucās, ka viņai tādas ļoti garšo. Es biju apēdis pēdējo. Tā es pievīlu viņu otro reizi.

Pienāca laiks viņai doties atpakaļ, zirgi pabaroti un iejūgti:
- "Tu taču atgriezīsies?"
- "Noteikti! Es kaut ko izdomāšu."
- "Mēs tā arī netikām līdz manai pļavai. Pērkons un meža zemenes neļāva."
- "Citu reizi aiziesim. Es atgriezīšos. Es noteikti kaut ko izdomāšu."
Viņa aizbrauca atpakaļ uz lielpilsētu.

[izdomāts]

Ceļš garš, bet diena laba - saulaina, silta. Piestājām pie kādām ūdensdzirnavām, lai padzirdinātu un atpūtinātu zirgus. Dzirnavnieks piedāvāja šorīt cepto maizi. Smaržoja tā, ka nebija iespējams atteikties. Kukulis liels - pietika gan mums, gan zirgiem pa gabaliņam. Aizgājām aiz slūžām, kur nav krītošā ūdens trokšņa. Upīte tecēja gar smilšakmens klinti. Radās doma kaut ko uz tās uzskricelēt, bet roka necēlās, redzot, ka vējš un lietus laika gaitā tā vai tā gandrīz līdz pēdējam jau ir izdzēsis tos uzrakstus, ko ļaudis bija atstājuši tumsas un juku laikos - pirms tautas lielās pārcelšanas uz lielpilsētu. Neskarta tā klints bija brīnumkrāšņa - tā ietvēra sevī mūžību. Glābēja paņēma maizes gabalu un sāka ēst, pa priekšu noplēšot no apakšas kļavulapu. Es notiesāju ar visu kļavulapu. Glābējas noplēsto kļavas lapiņu aiznesa straume.

Pagājām vēl gabaliņu, līdz sadzirdējām bungu rībināšanu. Sekojot skaņai, nonācām vietā, kur bija apmetušies ceļotāji - ļaudis, kas dzīvoja tāpat kā sensenos laikos īsi pēc pēdējiem lieliem plūdiem. Toreiz latvieši bija vēl vendi - klejotāji, kas ceļoja kājām, ģērbās zvēru ādās un atļāvās ēst gaļu. Pļavu roboja zemnīcas, bet gaisu tajā piepildīja ugunskuru dūmi. Uz iesma tika griezta mežacūka, kaut kur tika kūpinātas zivis. Mēs piegājām pie vienas no zemnīcām. Īpašnieks laipni aicināja iekšā apskatīt. Tā bija varen līdzīga tai, kurā es dzīvoju savā mežā - vienkārša un šaura. Tikai vēl zemākiem griestiem nekā man, tāpēc ejot ārā, es apdauzīju galvu.

Gābēja teica: "Es nu gan tādā nedzīvotu," kas mani neiepriecināja. Es vēl viņai neaprakstīju, kāds bija mans miteklis. Tagad arī neuzdrošinātos. Būs jādomā, kur lai izmitinu viņu, kad būsim klāt.

[izdomāts]

Jūras mežs. Var būt tas ir vējš, kas augstu augšā skan priežu zaros, bet var būt tās ir jūras viļņu šalkas, kuru skaņa izplatās debesīs, aizķeras aiz skujām un nokrīt lejā. Kāpas. Kādreiz tās aizsargāja, neļaujot braukt pa tām ar ratiem. Tagad tās aizsargā, neļaujot staigāt pa tām arī ar smagiem zābakiem. Bet ne jau tamdēļ es novelku pastalas, kuras nevar attiecināt pie tiem. Pat vēsas smiltis sajust ar kājām ir patīkami. Jūras meža iemītnieku sētas ir ciet, jo visi devušies vai nu uz jūras krastu pie ļaudīm un ugunskura vai arī dziļā mežā, kur var pabūt vienatnē ar meža gariem, kuri ikvienam, kam ir tīra sirdsapziņa, ieteiks, kur to papardes ziedu meklēt. Bet man vajag pie ugunskura, kur jābūt viņai.
( Lasīt tālāk... )

Galds bija pilns ar dažnedažādiem sieriem. Es ķeros tiem klāt, piebāzu pilnu muti. Pēkšņi atrauju acis no ēdieniem, jo ieraugu, ka galdam otrajā pusē stāv un tāpat kā toreiz ar acīm uzrunā čigāniete. Tā pati. Mans skatiens atkal iegrima dziļi viņas tumšajās acīs, kur viņa nolasīja visas manas domas un visu to, kas notika pa šo laiku, kopš pēdējās reizes, kad saskatījāmies. Man gribējās kaut ko teikt, bet mute bija aizņemta ar sieru, turklāt negribējās izrādīt uzmanību, jo prātā bija vien glābēja. Arī glābēju viņa redzēja manās acīs, kaut ko saprata, šķiet, ka pat kaut ko tādu, ko es nesapratu, bet noklusēja, vien lepni pacēla zodu, ar pirkstu galiem paņēma siera gabaliņu, pikanti nokoda no tā, ēdot pagriezās prom un aizgāja. Prātā atskanēja vien viņas skatiena atbalss: "Muļķis..."

( Lasīt tālāk... )

Šogad sagaidīšu vasaras saulgriežus kādā lībiešu ciematā. Biju apsolījis dziedāt. Pēc ilga ceļa nonācu līdz Daugavai. Pretējā krastā baznīca, pirmā kristiešu ēka šajā zemes malā. Dīvaini, bet ar jaunās mūžības sākumu daudzi pagānu svētki tiek svinēti baznīcu pagalmā. Protams, banzīcas tika celtas svētvietās, pie svētajiem kokiem. Tiesa gan, ozolu audzīte tur ir pavisam jauna, vien vecas chronikas un baznīcas senlaicīgums liecina par šīs vietas iespējamo varenību. Ir gan vēl viens veids, kā pārbaudīt - metīšos peldus pāri, ja straume nespēs mani aiznest pārāk tālu, te nu būs pierādījums! Pārpeldēju pāri, nemaz nenoguru, tūkstots gadu laikā nekas zemes dzīlēs nav mainījies un vieta joprojām dod spēku.

Ienācu iekšā dievnamā. Kādreiz tikai drupas, bet pēc tam, kad ļaudis lielpilsētā iemācījās iegūt gaismu no zemes dzīlēm, pērkonrati uz upes tiem vairs nebija vajadzīgi, aizsprosts tika nojaukts, upe palika šaurāka, baznīca tika izrakta ārā no zemes un atjaunota pilnībā. Te arī sagaidīšu svētku sākumu.

Klausoties psalmus gregoriāņu dziedājumos, aizmigu, bet pirms garās nakts labāk tiešām izgulēties pa dienu. Tad pamodos aiz mūzikas ārā. Daudz jau mūzikantu bija sanākuši. Devos meklēt tos, ar kuriem kopā man bija jādzied. Tad ieraudzīju Jāņu mātes un Jāņu tēvus galdu klājam pilnu ar sieru. Nevaru paiet garām.

[izdomāts]

- "Pagaidi, ir atnākusi mana māsa, iešu apsveicināties." Viņa aizskrēja uz durvju pusi, pa kurām iekšā ienāca dūdiniece, kuru pazinu iepriekš, no laikiem, kad vēl dzīvoju lielpilsētā. Man kādreiz šķita, ka patiku viņai. Vismaz dienā, kad pirmo reizi dejojām un iepazināmies. Bet kaut kas sirdī man lika domāt, ka viņai nevar uzticēties, un neļāvos jūtām. Un tagad viņas, izrādās, ir māsas...

Nav svarīgi. Man ir attaisnojums, kāpēc izvēlos tieši glābēju. Saprotu, ka arī viņa var būt tikai ilūzija. Bet ja es domāšu, ka viss ir tikai ilūzija, tā arī neatradīšu īstenību.

Nakts ir klāt, visi dodas mājup. Drīz zāļu diena un nakts, ir labi jāizguļas.

- "Es gribu tevi satikt vēlreiz," apskāvu un teicu viņai.
- "Droši. Jāņu naktī atnāc uz jūras meža sētām."
- "Nevarēšu, man jādzied citur, es apsolīju."
- "Nodziedi un atnāc vismaz sagaidīt saullēktu."

[izdomāts. pārtaisīju Lonelyness 15]

Priecīgs ievilku elpu un paskatījos, kas mani izglāba. Tad manu elpu aizrāva vēlreiz. Stipro roku un dūdu īpašniece bija jauna sieviete. Viņas kaklu rotāja krusta rota. Viņa skatījās uz mani savām gaiši zaļām acīm, tad pēkšņi iesita man pa pieri ar plaukstu un paskaidroja: "Ods."
- "Paldies," pateicos es, "arī par to, ka izvilki."
- "Būs jau labi. Nāc līdz' uz dzirnavām sakārtoties."

Dzirnavās rudens darbus gaidīdami daži dancoja, daži pirtojās, citi spēlēja zolīti, tostarp mana glābēja. Piesēdu klāt klausīties, ko ļauži runā. Katrs kaut ko stāstīja, glābēja pēkšņi aizrunājās par savu paziņu, kura ir gan veiksmīgs cilvēks darbā, gan arī desmit bērnu māte. Es sapratu, kāpēc viņa aizrunājās un nu redzēju viņu pavisam citā gaismā.

Spēlēt mani neviens neaicināja, jo drēbes bija slapjas, bet nekā cita, uz ko spēlēt, man nebija. Aizgāju pie krāsns, lai drēbes ātrāk žūst. Kad izžuva, kāršu spēles jau bija beigušās un visi dancoja slapji sviedros. Aicināju savu glābēju.

Dejojot rūpīgi apskatīju viņas seju. Viņa man atgādināja daudz dažādu jauku cilvēku no pagātnes. Te vislabākās daļas no visiem ir vienā sejā, tanī pat laikā viņā bija kaut kas jauns un iepriekš neredzēts.

Pēkšņi atlaižot rokas dejā, sajutu, ka manā plaukstā ir kaut kas palicis. Tas bija viņas gredzens. Viņa paņēma to atpakaļ un smaidīdama teica: "Ko tu dari? Tu zini, ko nozīmē, kad puisis noņem meitenei gredzenu?"
- "Ko tad?" jautāju es, neskatoties uz to, ka zināju atbildi.
- "To pašu, kad vainadziņu! Bet šis gredzens man slikti turas."
Es apskatīju viņas roku pirkstus. Tiem gandrīz katram bija gredzens. Mēģināju tīšām novilkt kādu citu. Viņa tik smaidīja un rāva roku ārā, neļaudama. Būtu ļāvusi, tāpat nenoņemtu - cieši pirkstos bija tie citi gredzeni. Bet kā lai bildina un piedāvā saderināšanās gredzenu, ja visi pirksti ir jau aizņemti?

Tā vai tā mana roka vairs nelaida viņas roku vaļā, tāpat arī viņas roka manu. Citas meitenes to redzēja, kaut ko saprata un vairs neskatījās uz mani tik laipni, cik parasti. Šķiet, ka pat nedaudz nosodoši. Bet man bija vienalga. Es tik ļoti esmu noguris visiem stāstīt, ka gribu kuplu ģimeni, un saņemt pretīm vien izbrīnu, bet re, ir cilvēks, kas pats par to ierunājās. Pateica to, ko tik ilgi gribēju sadzirdēt.

[izdomāts]

Gāju gar upes krastu un pietuvjos kādām dzirnavām.

Tanīs skan mūzika, klētī tiek dancotas kadriļas, zābaki dauzās pret grīdu tā, ka drīz dēļus izspers. Skatos, pēc pavasara paliem, upē ir izveidojies aizdambējums no koku zariem un stumbriem. Tanī ir ieķērušies arī upē samesti vai krastā atstāti atpūtnieku sadzīves priekšmeti un drazas, caurie saulessargi, stikla pudeles un čības. Kož acīs, es šad tad no tādām upēm dzeru, tāpēc nolēmu uzlīst un salasīt visu.

Sāku līst pa baļķiem kā pa plostu. Te pēkšņi viens baļķis sāka riņķot ūdenī, es zaudēju līdzsvaru un iekritu upē. Aizsprosts izkustējās, baļķi sāka spiest mani zem ūdens un iet pāri, es centos aizķerties aiz kaut kā, bet rokas slīdēja. Kad baļķi kopā ar mani virzījās zem kāda virs upes nokārušos koka un elpas sāka pavisam trūkt, man likās, ka sāku jau murgot, jo pēkšņi redzu, ka no augšas izkārās dūdas. Roka pati drudžaini pieķērās pie burdona stabules. Vienā mirklī tiku uzrauts augšā līdz ar dūdām, kāda stipra roka man pieķērās pie krāgas un vēl vairāk uzvilka augšā.

[izdomāts]

Pārnakšņot nolēmu ārpus pilsētas. Sūnās. Gāju ārā, pa ceļam domāju par vientuļo māti. Jautāju sev, vai mans liktenis nav paņemt vienu šādu sievieti un viņas bērnus sev. Man tas ļoti patiktu - es uzreiz tiktu pie vairākiem bērniem. Turklāt vēl tas, ko man čukstēja vējš baznīcā...

Bet zinādams, ka pats vēl neesmu pieskāries nevienai sievietei, izjutu pienākumu pret savu dzimtu, pret Dievu, kas saka, ka laulība ir nešķirama, un aizliedz ņemt sev citam piederošu sievieti. Es labprāt būtu viņai vienkārši kā radinieks. Nē. Tas nav iedomājams. Tā būtu viltus laulība, kas traucētu man un viņai tomēr atrast kādu. Bet ja nu tomēr ir kāds cilvēks, kas mani meklē?

Sadzirdēju mūziku. Tuvumā bija ceļojošais cirks, čigāni, kas piestāja mežā, lai atpūstos. Ugunskura gaisma un ģitāras skaņas mani vilināja. Gāju turp. Viņi atpūtās, bet nē, šķiet, vienlaicīgi arī vingrinājās. Ar jautrību. Tīģeris staigāja nepiesiets. Pērtiķis uzrāpās man uz pleca. Klauns bez krāsošanās, vien ar cepuri un sarkano degunu, žonglēja. Kāda čigāniete, kas dziedāja un dejoja, ieskatījās man acīs un šķiet uzrunāja ar skatienu. Ar vārdiem nē. Viņas acis man teica, ka tiksimies vēl, tāds man esot liktenis.

Es ne reti esmu domājis par to, ka gribētu uzstāties cirkā. Akrobāti mani vienmēr fascinēja visvairāk. Tas ir kā lidot. Es pienācu pie akrobātiem, kas vingrinājās pie stangas, kas bija uzlikta uz koku zariem. Piebiedrojos un rādīju savus mazos trikus, viņi smaidīja, smējās un aplaudēja iesācēja dotībām.

Kad pamodos no rīta, cirks jau bija prom. Ugunskurs vien nedaudz dūmoja, liecinādams, ka gandrīz tikko aizgāja. Biju labi aizmidzis, ja nedzirdēju neko. Ratu riteņu sliedes veda uz dienvidiem. Piecēlos un ieraudzīju pie kokiem, kur bija stanga, uz zemes kaut kas mirdz. Pienācu klāt. Tas bija mazs krustiņš. Atkal krustiņš? Tas jau ir otrais. Paskatījos, tam aizmugurē iegravēts 67. (citreiz 68.) psalms baznīcas slāvu drukā:
"Да воскреснет Бог и расточатся врази Его и да бежат от лица Его ненавидящие Его." (Dievs ceļas, Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti, Viņa nīdēji un nicinātāji bēg no Viņa vaiga.)

Kāds no akrobātiem ir pazaudējis. Uzkāru to kokam zarā. Kas pazaudējis, noteikti attapsies, un atnāks pakaļ. Bet drošs paliek nedrošs, iešu pa pēdām, gan jau panākšu un pateikšu, kur meklēt. Ņemt līdzi nevaru. Ja nu tomēr kāds cits pazaudēja, nevis no cirka.

[izdomāts]

Iegāju tumšā telpā, kur stāvēja vien sveces. Neskaitāms daudzums mazu svecīšu. Telpa bija bezgalīgs labirints. Pēkšņi sadzirdēju, kā caurvējš aizcirta durvis. Pagriezos, bet durvju vietā bija vien eja uz bezgalības otro pusi. Sāku iet, tad skriet, tad noguru un apstājos, atspiedos ar rokām pret ceļiem, trūka elpas. Nomierinājos, tad atkal sāku lēnām iet. Mugursoma šķiet ir smagāka. Attaisīju to vaļā, redzu, tanī daudz sveces. Smaržīgas un siltas, kā tikko izlietas. Sagribējās kādu aizdedzināt, izņēmu ārā un jau gandrīz pieliku klāt pie uguns, kad sadzirdēju jaunas sievietes balsi:
- "Ko tu dari? Uguns taču ir jāņem no enģeļa rokām."
- Es pagriezos un ieraudzīju jaunu vientuļo māti ar vienu iedegto sveci rokās. Sveču gaisma atmirdzēja viņas gaišajās acīs. Kā gan kāds varēja atstāt tik skaistu sievieti vienu?
- "Parādi..." viņa gribēja izņēmt man no rokām svecīti, pieskārās, sajuta sveces siltumu, atrāva roku un iesaucās: "Ak, tu, tā taču vēl ir dzīva! Tu vispār zini, kur atrodies?!
- Es noliedzoši pakratīju galvu ar neizpratni sejā.
- Viņa paņēma manu roku un aizvirzīja to kopā ar sveci atpakaļ somā, lai lieku vietā: "Šeit ir pazudušo bērnu dārzs. Ja tavs bērns piedzimst nedzīvs, tā dvēsele uzkavējas šeit. Enģelis visas dvēseles sapulcē un aiznes atpakaļ Dievam, to radītājam, kas viņas mierina un atgriež atpakaļ dzīvības kokā. Tev tavas sveces ir jāaiznes savai sievietei. Šeit parasti atļauj ienākt tikai pārim. Vientuļniekiem atsevišķos gadījumos."
- "Kāpēc tu esi viena?"
- Viņa klusēja. No viņas sejas varēja nolasīt atmiņas par vilšanos.
- "Jā jau es te tiku ielaists, tad noteikti arī man ir attaisnojošs iemesls."
- "Droši vien pa baznīcas tumšo stūri iekšā iegāji?" viņa uzsmaidīja. "Jā. Mūsdienās tik daudz cilvēku nolemj atteikties no bērniem, lai pretī saņemtu panākumus, slavu, labklājību, piedzīvojumus vai citus šīs dzīves pārejošos labumus. Ko tad tu gribi?"
- "Ģimeni. Un daudz bērnu."
- "Tad tev šeit noteikti nav jābūt. Ir kaut kas cits, kamdēļ tevi te ielaida. Tev ir jāatrod, kas tas ir. Ejam, tu domā, es tikmēr izvedīšu tevi ārā. Te laiks rit lēnāk kā ārā, jāsteidzas, mani bērni gaida mani mājās. Tevi arī noteikti kāds gaida."
- "Negaida mani neviens. Tāpēc laikam arī tiku ielaists šeit."
Viņa neko neteica. Atrada brīvu vietu savai svecītei, kaut ko pačukstējai tai, tad gāja. Es atpaliku piecus soļus. Neskaitāmas sveces gar acīm reibināja. Te aiz kāda pagrieziena bija tumsa. Viņa atskatījās uz mani un iegāja tanī. Es līdzi.

Attapos ārpus baznīcas pie enģeļa. Vientuļā māte bija izgaisusi. Acīmredzot tie pieci soļi, kas mūs šķīra tur pēdējā brīdī, bija ilgs laiks šeit ārpusē. Gribēju uzrunāt enģeli, bet viņš bija kā no akmens. Arī sveču manā somā vairs nebija.

[izdomāts]

Ejot ārā no slimnīcas, sāka skanēt baznīcas zvani. Man gribējās aizlūgt par tēva brāļa veselību. Sekoju skaņai.

Kad iegāju iekšā baltajās sienās pa lielu lielajām durvīm, dievkalpojums jau bija sācies. Apsēdos, iegrimu dziļi sevī un lūdzos. Tad mācītājs sāka lasīt no Bībeles un sprediķot par Jāni Kristītāju, par to, kā viņš dzīvoja tuksnesī, ēda savvaļas bišu medu un sienāžus, tērpās kamieļu ādās, un beigu beigās Jēzus teica par viņu, ka mazākais debesīs ir lielāks par viņu, kaut gan viņš ir lielākais uz Zemes. Es aizdomājos. Kas tad man vēl būtu jādara, ja Jānis kristītājs ir mazākais? Te es sajutu vēsu vēju uz sava vaiga, kaut kur atskanēja kluss durvju čīkstiens. Pacēlu galvu un paskatījos. Baznīcas tumšajā stūrī atvērās nelielas durvis, iekšā bija telpa piepildīta ar sveču gaismu. Es piecēlos no ceļiem un lēnām soļoju pretī durvīm. Sveču liesmiņas kustējās kā runādamas un vējš čukstēja ausī:
"Kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis; jo, kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels."

[izdomāts]

Basas kājas uzkāpa bruģakmeņiem, ķermenī ieplūda vēsums, kaut kur jumtu smailēs atspīdēja saule, taču lejā bija tumšs, vien skatlogos gaismas. Nedzīvie ar košām lupatām apkārti cilvēku tēli skatījās aklām acīm uz garāmgājējiem, kuri neskatījās it nekur, kā tikai uz ciparu izkārtnēm ar procentu zīmi un dzelteniem uzrakstiem "Atlaides" un "Akcija". Apkārtesošo troksni cilvēki papildināja ar dīvainiem skanīgajiem ausu aizbāžņiem, tāpēc manus izmisīgos centienus pajautāt, kur ir slimnīca, neuzklausīja it neviens. Vien kāds nedzirdīgs vīrs izstiepa roku, norādot virzienu, un grūti izrunāja, ka pāri Daugavai.

Izdevās atrast slimnīcu, beidzot sajutu tēva brāļa klātbūtni, nu jau zināju, kur tālāk iet. Izgāju cauri pelējuma smakai, baltajiem halātiem un daudzām durvīm, līdz sastapu, gribēju jau sveicināt, bet mani pārtrauca viena no mūķenēm:
- Šeit nedrīkst ienākt bez maiņas apaviem.
Apskatījos uz savām basām un netīrām kājām un atteicu:
- Neuztraucaties, ar mani viss būs kārtībā.
Viņa nedaudz apmulsa, jo viņai nemaz prātā nebija par mani rūpēties, bet to jautājumu tiešām tādā veidā varēja pārprast, tad pamanīja, ka es nāku pie tēvoča, un, zinot, cik ir nopietni un par slimnīcas nolaidību, likās mierā un aizgāja.

Tēvoci vairs nekas nevar glābt. Vien laba vēlējumi un brīnums. Atnesu viņam siera gabalu no dzimtās puses. Traki ciets bija jāvāra un traki daudz sāls bija iekšā jāieliek, lai nesabojājas pa ceļam. Bet šķiet, ka viss bija kārtībā. Pat neskatoties uz peldi dainu upē. Runājāmies, skatījos pa logu un ieraudzīju baznīcu. Tās tornis nepārprotami rādīja virzienā uz augšu, kā tāds kuģis, kas grasās doties kaut kur augstāk par zilajām debesīm. Tas vienmēr mani vilināja.

[izdomāts]

- Labi dziedi, zemniek!
- (Es klusēju, skatīdamies te uz viņas acīm, te uz viņas saktu.)
- Tā ir dainu upe, kurā tu tikko izmazgājies. Daudzi ir peldējušies tanī jau kopš mazotnes. Taču tevi te redzu pirmo reizi. No kurienes tu nāc, un uz kurieni dodies?
- Dodos tur, no kurienes savulaik atnācu. Bet tikai uz īsu brīdi - uzdziedāt. Tad atkal došos atpakaļ uz to vietu, kur man jābūt.
- Kas tā ir par vietu, kur tev jābūt?
- Tur, kur es varu vienkārši būt - netraucēti, es, pats, pēc savas sirdsapziņas, bez centieniem izmainīt visu un visus, bez cīņas pret tiem, kas grib mainīt mani.
- Vienkārši būt... Es arī vienmēr gribēju vienkārši būt. Man tas patīk. Es došos tev līdzi.
- Man tāls ceļš ejams, un es eju kājām.
- Tas nekas. Man patīk iet kājām. Ejam, bet tu man pastāsti vairāk par sevi.

[izdomāts]