making sense - [ieraksti | vēsture | ko es lasu | par mani]
gedymin

[   par mani   ]
[   arhīvs   ]

[13. Dec 2014|23:52]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
saiteatstāt nospiedumu

Comments:
[User Picture]
From:[info]gedymin
Date:14. Decembris 2014 - 13:44
(Link)
Var pieņemt, ka atceras, ka ir bijis labi (ja ne, tad kāpēc krāpt?), un ka mīļākais atkārtoti neuzprasās, jo dzīvo, piemēram, citā pasaules malā.
[User Picture]
From:[info]honeybee
Date:14. Decembris 2014 - 13:55
(Link)
Nu, cita pasaules mala nav arguments, lai neuzprasītos, mūsdienās.

Bet nu ja mēs uzkonstruējam situāciju, kurā mīļākais, piemēram, ir nāvīgi slims, un ir iespēja ar viņu krāpt dzīvesbiedru, kurš par to pēc tam neko neuzzinās, un pats krāpējs ir no cilvēkiem, kas var pārgulēt ar kādu citu, bet neuzskata to par iemeslu šķirt laulību vai neizjūt iekšēju nepieciešamību izstāstīt visu dzīvesbiedram, tad es tiešām tur neredzu kaut kādu baigo morālētisko problēmu. (Lai gan pieņemu, ka normāli ir tā, ka atmiņas "es krāpu dzīvesbiedru un man no tā bija labi" tomēr rada kaut kādu nestabilitāti attiecībās.)

Nu tbš ja mans dzīvesbiedrs mani krāptu, viņa mīļākais/-ā pēc tam nečakarētu mūsu attiecības, dzīvesbiedrs nedabūtu STS un pēc tam mani neterorizētu ar priekšstatu, ka seksam ar mani būtu jābūt tikpat izcilam kā ar mīļāko (un arī es to neuzzinātu un nenoreaģētu ar aizrautīgu "fuck yeah, so this is how we roll now"), kāpēc ne?
[User Picture]
From:[info]gedymin
Date:14. Decembris 2014 - 14:14
(Link)
Teorijā - kāpēc ne, praksē apšaubāmi.
Precedents (I can get away with anything) paaugstinās varbūtību rīkoties amorāli arī citās situācijās. Cilvēks nav computational agent, kas katru gadījumu apskata atsevišķi, racionāli.
(Ironiski, ka, piemēram, tiesu sistēma tāda ir, vai vismaz tai vajadzētu būt - tai pašā laikā prokurores mājienu, ka reizēm pie izvarošanas vainīgas ir abas puses un nebūtu prātīgi izteikt spriedumu bez iedziļināšanās apstākļos, sabiedrība sagaida ar sašutuma vilni.)
Cilvēki lēmumu pieņemšanā izmanto gatavus šablonus, tā sauktās cached thoughts. Jebkura rīcība un tās sekas rada izmaiņas cilvēka personībā, jaunu domāšanas šablonu veidošanos vai to nostiprināšanos. Bez šabloniem dzīvot īsti nav iespējams - smadzeņu jaudas nepietiku pat ielas pāriešanai. Manuprāt, svarīgi ir tas, lai šabloni būtu tādi, kas vairumā gadījumu noved pie pareizas / ētiskas rīcības. Tai skaitā ir jābūt šablonam, ka "eksistē arī šabloniem nepakļauti atsevišķi gadījumi".

Mans skepticisms pret utilitārismu gluži vienkārši ir nepatika pret tā dotajiem domāšanas šabloniem, vai drīzāk pret faktu, ka tie var novest pie kaitīgām sekām.
[User Picture]
From:[info]honeybee
Date:14. Decembris 2014 - 14:48
(Link)
nu vot redzi, ja tu piesauc kā argumentu pret "amorālu" rīcību to, ka var izveidoties šablons rīkoties amorāli, tad tas ir normāls, loģisks pamatojums, kas nekādā veidā nav ne-utilitārs. nu tb, piemēram, ja cilvēks ir vienreiz nogrūdis blakusstāvētāju uz sliedēm, tad tas varētu samazināt viņa turpmāko nevēlēšanos slepkavot blakusstāvētājus, kas savukārt var radīt negatīvas sekas longtermā. Kas ir normāls utilitārista arguments, principā :)

man savukārt ir iebildumi pret principu "rīkoties pret meinstrīma ētiku ir nepareizi tāpēc, ka tas ir pret meinstrīma ētiku" jeb ka pastāv kaut kāda "vispārpieņemtā" morāle, kurai sekot ir pareizi tāpēc, ka tas ir pareizi.
[User Picture]
From:[info]extranjero
Date:14. Decembris 2014 - 17:04
(Link)
Man šķiet, ka cilvēka smadzenes tomēr spēj veikt milzīgu informācijas apstrādi. Dažreiz nav jābūt ļoti precīzam, un varbūtības novērtēšana ir pilnīgi pietiekama ļoti daudzās situācijās. Mēs paskatāmies pa kreisi vai pa labi un uzreiz sarēķinām, vai ir droši pāriet ielu. Problēma ir tajos gadījumos, kad ir informācijas nepietiekamība. Tāpēc ir vajadzība pēc morāles principiem, kas nav balstīti uz utilitārismu.

Piemēram, cilvēktiesību princips ir nepiemērot nāvessodu. Mēs nevar īsti pateikt, cik vērtīga ir cilvēka (arī noziedznieka) dzīve. Intuitīvi dažiem tā šķiet ļoti vērtīga, bet citiem mazāk. Ja cilvēks ir reliģiozs un tic pēcnāves dzīvei, tad viņš varētu vairāk atbalstīt nāvessodu. Bet tā kā par pēcnāves dzīvi nav ticamas informācijas, ir iemesls pieņemt cilvēka dzīvi par svētu, kas ir jāaizsargā jebkurā gadījumā. Izņemot tos gadījumus, kad tās aizsardzība nozīmētu zaudēt daudzas citas dzīves. Izvēles dillemma arī ir balstīta uz šo pieņēmumu par dzīvības svētumu, un nemaz neapskata variantus, ka kāds varētu gribēt nogrūst resnuli tikai tāpēc, lai ar baudu paskatītos uz viņa asiņaino līķi, kad viņu būs sašķaidījis vagons, kurš neapstājoties trauksies tālāk, lai notriektu pārējos sliežu galā.