|
14. Dec 2014|13:55 |
Nu, cita pasaules mala nav arguments, lai neuzprasītos, mūsdienās.
Bet nu ja mēs uzkonstruējam situāciju, kurā mīļākais, piemēram, ir nāvīgi slims, un ir iespēja ar viņu krāpt dzīvesbiedru, kurš par to pēc tam neko neuzzinās, un pats krāpējs ir no cilvēkiem, kas var pārgulēt ar kādu citu, bet neuzskata to par iemeslu šķirt laulību vai neizjūt iekšēju nepieciešamību izstāstīt visu dzīvesbiedram, tad es tiešām tur neredzu kaut kādu baigo morālētisko problēmu. (Lai gan pieņemu, ka normāli ir tā, ka atmiņas "es krāpu dzīvesbiedru un man no tā bija labi" tomēr rada kaut kādu nestabilitāti attiecībās.)
Nu tbš ja mans dzīvesbiedrs mani krāptu, viņa mīļākais/-ā pēc tam nečakarētu mūsu attiecības, dzīvesbiedrs nedabūtu STS un pēc tam mani neterorizētu ar priekšstatu, ka seksam ar mani būtu jābūt tikpat izcilam kā ar mīļāko (un arī es to neuzzinātu un nenoreaģētu ar aizrautīgu "fuck yeah, so this is how we roll now"), kāpēc ne? |
|